Vakar naktī galīgi sadzēries zvanīja viens draugs un prasīja: kam jāseko iekš Twitter. Pats biju galīgi sadzēries un tāpēc teicu ka izstāstīšu to rītdien. Tā nu rītdiena ir pienākusi. Lasīt tālāk »
Franču mākslinieks Maurīcijs Vlaminkis ir teicis, ka labs mākslas darbs ir kā labs ēdiens: to var baudīt, bet ne izskaidrot. Arvien vairāk un vairāk latviešu valodā parādās kulinārijas blogi, kas tomēr mēģina šo baudu izskaidrot. Daži to dara ar skaistām bildēm parādot procesu ļoti detalizēti, citiem svarīgākais ir galarezultāts, bet ir arī tādi kuriem tīk tikai par to runāt. Došu nelielu ieskatu augusta devumam šajā jomā. Lasīt tālāk »
Kas tad ir tas, ko vīrietis var ielikt sievietes ķermenī sagādājot tai baudu? Fui, cik samaitāts. Protams, ka tas ir ēdiens. Ne velti, visi labākie pavāri ir pārsvarā vīrieši. Jo viņiem to patīk darīt – apmierināt sievieti. Nekautrēties par to un pārvērst arī ēst gatavošanu par seksuālu rotaļu. Lasīt tālāk »
Uz jautājumu, ko es darīšu, kad būšu vecs, līdz šim man bija konkrēta atbilde. Teicu, ka man būs krogs Spānijā – taisīšu ēst, audzēšu tomātus un mazbērniem mācīšu pīpēt vai spēlēt kārtis. Tagad, kā vienas multenes sliktajam varonim, man ir veseli divi plāni kā pavadīt vecumdienas. Krogam uzradies konkurents – grāmatnīca. Ar jaunām, vecām, manējām un varbūt arī tavējām. Un tas dēļ džekiem no „Pie Humberta,” kuriem mans vecumdienu sapnis ir noticis jau tagad. Lasīt tālāk »
Hičkoks esot teicis, ja par vakariņu cenu, kino biļeti un auklītes izmaksām pēc filmas noskatīšanās esi aizmirsis, tad to bija vērts skatīties. Es neesmu tik prasīgs pret kino, jo pagājušo nedēļu pat maksāju par „Krēslas” sāgas trešās filmas noskatīšanos kinoteātrī. Bet skatīties filmas man patīk. Varbūt ne tik ļoti kā lasīt grāmatas, bet patīk. Un pastāstīšu jums par foršām filmām, ko varbūt ir vērts noskatīties. Lasīt tālāk »
Blogu rakstu vairāk kā divus gadus un kā īsts matemātiķis sekoju līdzi dažādiem cipariem saistībā ar to. Cik to lasa, ko lasa, vai to lasa vīrietis vai sieviete, cik ilgi lasa un tamlīdzīgus ar gailīšiem mērīšanās lietas. Visinteresantāk un ar smaidu nākas redzēt, ko tad cilvēki meklē un, ko meklējot viņi nonāk manā blogā. Lasīt tālāk »
Drukāto presi izšķirstu vai lasu ļoti specifisku, TV ziņas redzu tikai gludinot drēbes. Visu ko man vajag, es dabūju citur. Internetā. Pie tam, ne jau neskaitāmajos portālos, bet blogos. Kāds jauns telefons iznācis, kurš politiķis ar kuru politiķi redzēts, receptes un dzīves gudrības. Vienīgi sporta ziņas apskatu ziņu lapās, jo nav vietēja bloga par sportu. Lasīt tālāk »
Visgaršīgākā maize Mežciemā tiek pārdota vienā no briesmīgākajiem pārtikas veikaliem Beta. “Tava” saldskābās formas maize, ko ražo Jēkabpils novada maizes cepēji SIA „Dona.” Jums varbūt liekas, ka es pārtiku pērku tikai no piegādātājiem Francijā vai Itālijā, bet nē. Sākoties jaunai RIMI veikalu tīkla lojalitātes kampaņai, es pie sevis nodomāju – gribu virtuves šķēres, komplektu garšaugu smalcināšanai un… santoku nazi. Lasīt tālāk »
Kā jūs visi ziniet – es gatavoju mājās. Pie restorānu galdiņiem mani neredzēt, un… pat īsti tos nemanu garām ejot vai braucot. Vai es zinu kādu restorānu? Varbūt uz vienas rokas pirkstiem spētu nosaukt, bet ne īpaši vairāk. Bet, ja nu dzīvē gadās tāda situācija, ka vajag? Tad nu tālāk lasiet, ko tad es uzzinātu, apskatot Rīgas restorānu mājas lapas. Lasīt tālāk »
Ar picām un picērijām ir tā pat kā ar bitēm. Tu vari sēdēt pasaulē visatpazītā picērijā, ēst picu pa vairākiem desmitiem eiro, bet justies, it kā tu ēstu pazoli ar kara apstākļu lauku virtuves siera devu un nesaprotamu vēl kaut ko. Bet vari lielpilsētas nošņukušā ielā no pakistāniešiem dabūt pašu garšīgāko picu pasaulē. Tā pat var būt ar picērijām tavā pilsētā, tāpēc taisi picu mājās pats. Lasīt tālāk »
