Ja tu neko nesaproti no singularitātēm, tad vari tālāk nelasīt. Vai arī vica versa. Bet iespējams Stīvens Hokings ir vienīgais cilvēks uz pasaules, kurš tādiem muļķiem kā es, spēj izkaidrot ko tad tas nozīmē un cik nozīmīgi tas ir visai cilvēcei. Vai arī tieši nav. “Īsi par manu vēsturi” ir Stīvena Hokingsa autobiogrāfija.
Lielā gaidīšana, pēdējās grūtās stundas un nabas saite ir pušu. Slapji un katrs gandrīz savādākā nokrāsā. Pavisam sīkiem sakrokojušiem pirkstiņiem, kas momentāli savelkas, kad iedod savējo. Un pirmās stundas, kad tu paliec ar viņu divatā. Visa pasaule sāk griezties ap to vienu jauno dzīvību. Smuki saģērbtu – cepurītē un dūraiņos pat vasarā. Smaržojošu pēc labākā uz pasaules. Lasīt tālāk »
Būt savas mājas restorāna pavāram ir vienkārši. Klienti un to vēlmes saprotamas, ar virtuves eksperimentu baudīšanu neviens aizrauties nevēlas un perfektā ēdienkarte zināma. Ja vajadzētu noteikt kādas virtuves restorāns ir manās mājās, tad nemaz nevajadzētu balsošanu – restorāns nestu ļoti italiano nosaukumu un pārsvarā tur pasniegtu šīs valsts kulinārijas sasniegumus. Protams, mūsu mājās tiek galdā celti arī klasiski latviešu ēdieni – klimpu zupa, sautēti kāposti; viens no bērniem varētu pārtikt tikai no suši un soļanka ir galvenā zupa ziemas laikā. Bet itālisku ēdienu līnija ir pārstāvēta visplašāk. Lasīt tālāk »
Kaut kādu vēsturisku iemeslu dēļ es esmu blogeris. Man tāda statusa dēļ tika piedāvāts divdesmit skolotājām pastāstīt par to kāpēc blogot, kā radīt blogu un kas ir svarīgi. Kas ir svarīgi? Man nāk prātā tikai viens. Visu pārējo var kladē. Bet nu vienu dienu pirms uzstāšanās esmu tīrās šausmās. Man no skolotājām bail, blogā pēdējais ieraksts pirms diviem gadiem. Tāpēc man vajadzīgs tavs uzmundrinājums un viedokli par ierakstu kuru turpināt. Lasīt tālāk »
Mans brauciens uz Ameriku pakaļ maratonam kulinārā ziņā iesākās Rīgas lidostā, nevarot nociesties “jaunās pasaules” gaidās un apēdot burgeri. Nevarētu teikt, ka tas bija sliktākais burgeris mana ceļojuma laikā. Starp citu, sliktākais bija Ņujorkas lidostā mājupceļā. Lasīt tālāk »
Iedomājies Mežciemu. Pa gājēju celiņu gar Šmerļa mežu rīta agrumā skrien skrējēji. Austot gaismai sabiedriskais transports no blakus rajoniem atved slimnīcas kompleksa personālu un Gaiļezera ielas Supernetto atrodas smalkmaizīšu tirgotava. Skolēni dodas uz skolu, pieaugušie uz pilsētas offisiem un pusdienu laikā ielās parādās jaunās māmiņas ar ratiem. Motormuzeju pēc stundām apmeklē skolēnu autobusi un vakarā pārtikas veikalos veidojas garas rindas. Iestājoties tumsai, Mežciems aizmieg, vien reti jauniešu bariņi un ēdienu piegādes no tirdzniecības centra Alfa. Lasīt tālāk »
Pirms pāris dienām ģimenei bija viesības par godu vectēva astoņdesmit diviem gadiem. Vienā mājā ģimenes vecākais un jaunākais loceklis, sen neredzēti brālēni, jubilāra sveikšana ar dziesmām un, protams, bagātīgi klāts galds. Kā vecmāmiņa teica – tāds neliels kafijas galdiņš. Lasīt tālāk »
Kad sešpadsmitā gadsimta otrā pusē Eiropa tika iepazīstināta ar kartupeļiem, tie tika uzskatīti par indīgiem un seksuāli stimulējošiem. Lielākoties katrs jauns pārtikas produkts no okeāna otras puses tika uztverts par tādu un franči tomātu sauca skaistā vārdā pommes d’amour vai mīlas ābolu. Bet mēs nevaram tā gadsimta eiropiešus vainot, jo gan kartupeļi, gan tomāti ir no nakteņu dzimtas. Tās bēdīgi slavenākais un arīdzan indīgākais pārstāvis ir beladonna vai melnā vilkoga. Pāris desmit ogu tiek galā ar pieaugušu cilvēku. Lasīt tālāk »
