Pirms pāris dienām ģimenei bija viesības par godu vectēva astoņdesmit diviem gadiem. Vienā mājā ģimenes vecākais un jaunākais loceklis, sen neredzēti brālēni, jubilāra sveikšana ar dziesmām un, protams, bagātīgi klāts galds. Kā vecmāmiņa teica – tāds neliels kafijas galdiņš. Lasīt tālāk »
Kad sešpadsmitā gadsimta otrā pusē Eiropa tika iepazīstināta ar kartupeļiem, tie tika uzskatīti par indīgiem un seksuāli stimulējošiem. Lielākoties katrs jauns pārtikas produkts no okeāna otras puses tika uztverts par tādu un franči tomātu sauca skaistā vārdā pommes d’amour vai mīlas ābolu. Bet mēs nevaram tā gadsimta eiropiešus vainot, jo gan kartupeļi, gan tomāti ir no nakteņu dzimtas. Tās bēdīgi slavenākais un arīdzan indīgākais pārstāvis ir beladonna vai melnā vilkoga. Pāris desmit ogu tiek galā ar pieaugušu cilvēku. Lasīt tālāk »
Man ir gandrīz simts pavārgrāmatas. Varbūt pat vairāk. Tajās varu izlasīt, kas labi der kopā ar kardamonu, kā mainot miltu, piena un olu attiecību var panākt dažādu mīklu iegūšanu. Varu uzzināt, ko pēdējā maltītē gribētu galdā celt visi slavenākie pasaules pavāri un varu izlasīt stāstus par pasaules kulinārijas lielvalstu virtuvēm. Savā grāmatplauktā atradīšu jebkuru franču recepti un varu pateikt ko labprāt ēda Hitlers. Man ir stāsts par virtuves verga piedzīvojumiem un ēst gatavošanu vakuumā. Lasīt tālāk »
Seriāliem ir divi būtiski trūkumi – tie tik nenormāli aizrauj, ka nekas cits uz pasaules neinteresē un kādas sērijas vidū tev šis seriāls apnīk, un vairāk neskaties ne epizodi. Tad nu padalīšos ar dažiem seriāliem, kuri man jau ir apnikuši. Lasīt tālāk »
Liela daļa pavāru un veselīgi dzīvojoši cilvēki skandē, ka pats svarīgākais ēšanā ir lokāla domāšana. Tagad ir kartupeļu laiks un uzturā ir jāēd kartupeļi. Nevis sparģeļi no otra pasaules gala. Tagad ieskābētie kāposti pēc mēneša būs ieguvuši pirmo labumu un tad vakariņās galdā būtu jābūt tiem, nevis mākslīgi izaudzētiem rukolas salātiem. Saulainās rudens dienās līdakām ir lielais bads un ķeras kā trakas. Nekas nevar būt labāks par līdakas kotletēm. Banānus lai ēd mērkaķi, tagad jāēd dzērvenes. Vietējie restorāni galdā ceļ to, kas nogatavojies tepat netālu un interesanti paēst mīļotāji pēc eksotikas dodas uz turieni, kur eksotika ir ikdienas ēdienreize. Lasīt tālāk »
Gluži kā tajā smukajā bērnu filmā, dzīvē mēdz būt brīži, kad tu nevari ēst, ko gribi un kad gribi. Lai arī kādi būtu tavi ēšanas paradumi un vēlmes, lai arī cik veikls esi pats virtuvē, bet jāēd ir to, ko dod un tad kad dod. Lasīt tālāk »
Mans tēvs ceļas piecos no rīta, dzer kafiju un palasa internetus. Pēc tam izbraukā ezeru un pārbauda kā ķeras zivis. Ēd brokastis brīvā dabā un mēģina iemācīt dumjam papagailim nebļaut uz sauli. Un lasa grāmatas. Bet pats foršākais ir tas, ka bērnībā viņš par to ir sapņojis. Lai ir sava vieta, visi liek viņam mieru un ļauj lasīt grāmatas. Es gribētu tā pat, ja nu vienīgi vēl skatīties filmas. Lasīt tālāk »
Tad kad gribu ko pagatavot, tad nevis dodos pie sava pavārgrāmatu plaukta, bet meklēju internetā. Plauktā ir tikai stāsti par ēdienu un dažas obligātās recepšu grāmatas. Savukārt internetā visticamāk atradīsiet pat Hanibala Lektera receptes. Diemžēl pašas labākās vācu ēdienu receptes būs no vāciešiem, pastu vāra vispareizāk itāļi un īstu fish&chips gatavo tikai angļi. Labi, ka ir Google Translate. Lasīt tālāk »
„Jo vairāk gabalu nomainīja cits citu, jo grūtāk man bija apslāpēt asaras. Labi, lai būtu, es jau teicu, biju nogurusi, bet jutu kamolu, kas brieda, brieda arvien lielāks manā kaklā.
Pārāk daudz emociju vienai reizei. Mans Simons, mana Lola, mans Vinsents, mans Eshalucinēju klēpī un visa šī mūzika, kas jau tik ilgi palīdz man dzīvot…” Lasīt tālāk »
