Kartupelis
11/02/2012 iekš kulinārijas novirze
Kad sešpadsmitā gadsimta otrā pusē Eiropa tika iepazīstināta ar kartupeļiem, tie tika uzskatīti par indīgiem un seksuāli stimulējošiem. Lielākoties katrs jauns pārtikas produkts no okeāna otras puses tika uztverts par tādu un franči tomātu sauca skaistā vārdā pommes d’amour vai mīlas ābolu. Bet mēs nevaram tā gadsimta eiropiešus vainot, jo gan kartupeļi, gan tomāti ir no nakteņu dzimtas. Tās bēdīgi slavenākais un arīdzan indīgākais pārstāvis ir beladonna vai melnā vilkoga. Pāris desmit ogu tiek galā ar pieaugušu cilvēku. Lasīt tālāk »
Man ir gandrīz simts pavārgrāmatas. Varbūt pat vairāk. Tajās varu izlasīt, kas labi der kopā ar kardamonu, kā mainot miltu, piena un olu attiecību var panākt dažādu mīklu iegūšanu. Varu uzzināt, ko pēdējā maltītē gribētu galdā celt visi slavenākie pasaules pavāri un varu izlasīt stāstus par pasaules kulinārijas lielvalstu virtuvēm. Savā grāmatplauktā atradīšu jebkuru franču recepti un varu pateikt ko labprāt ēda Hitlers. Man ir stāsts par virtuves verga piedzīvojumiem un ēst gatavošanu vakuumā. 
Liela daļa pavāru un veselīgi dzīvojoši cilvēki skandē, ka pats svarīgākais ēšanā ir lokāla domāšana. Tagad ir kartupeļu laiks un uzturā ir jāēd kartupeļi. Nevis sparģeļi no otra pasaules gala. Tagad ieskābētie kāposti pēc mēneša būs ieguvuši pirmo labumu un tad vakariņās galdā būtu jābūt tiem, nevis mākslīgi izaudzētiem rukolas salātiem. Saulainās rudens dienās līdakām ir lielais bads un ķeras kā trakas. Nekas nevar būt labāks par līdakas kotletēm. Banānus lai ēd mērkaķi, tagad jāēd dzērvenes. Vietējie restorāni galdā ceļ to, kas nogatavojies tepat netālu un interesanti paēst mīļotāji pēc eksotikas dodas uz turieni, kur eksotika ir ikdienas ēdienreize. 
Gluži kā tajā smukajā bērnu filmā, dzīvē mēdz būt brīži, kad tu nevari ēst, ko gribi un kad gribi. Lai arī kādi būtu tavi ēšanas paradumi un vēlmes, lai arī cik veikls esi pats virtuvē, bet jāēd ir to, ko dod un tad kad dod. 
Man ir trīs skolnieki un redzot kā viņi ēd mājās, liekas ka skolā viņi pārtiek tikai no uzņemtajām zināšanām. Un pusdienu naudu notriec par lietām, par kurām es neko negribu zināt. Manā laikā gan viss notika kā pēc notīm, pie tam ik pa laikam bija jāiet un jādežūrē skolas virtuvē. Bet ko tad tagad skolēni ēd pusdienās un kā to dara visā pasaulē? 
