Astoņu ziedlapu roze
Lielā gaidīšana, pēdējās grūtās stundas un nabas saite ir pušu. Slapji un katrs gandrīz savādākā nokrāsā. Pavisam sīkiem sakrokojušiem pirkstiņiem, kas momentāli savelkas, kad iedod savējo. Un pirmās stundas, kad tu paliec ar viņu divatā. Visa pasaule sāk griezties ap to vienu jauno dzīvību. Smuki saģērbtu – cepurītē un dūraiņos pat vasarā. Smaržojošu pēc labākā uz pasaules.
Nekad neesmu gribējis “izsviest pa logu,” bet viņi spēj smaidīt svešiem onkuļiem un vari uz priekškājām stāvēt, bet tev nekā. Viņi var konstanti mosties trijos naktī un neraudāt tikai pie aizokeāna basketbola spēļu tiešraidēm vai arī dziesmu par to ko lapsas saka, klausīties simts reizes no vietas un vēl tik pat. Aizmigt tikai autosēdeklīšos braucošā mašīnā vai kamēr nemasē kājas, nav nekāda gulēšana. Pārtikt tikai no viena speciāla jogurta vai darīt to pamperī līdzko uzvilkts ir jauns.
Un skatoties kādu filmu, tu ļoti labi apzinies, ka tie ir sasodītie bērni, kas tagad liek šajā banālajā epizodē sajust milzīgu aizkustinājumu un pat raudāt. Tā ir neaprakstāma sajūta, bet ir kuriem izdodas aprakstīt.
Oidira Ava Olafsdotira “Astoņu ziedlapu roze” ir par šo sajūtu. Burtiskā nozīmē “caur rozēm” tiek izstāstīts stāsts par kāda puiša kļūšanu par vīrieti. Par atbildības uzņemšanos, par attiecībām, puišu iekšējo pasauli un domām. Un par bērna piedzimšanu, pirmajiem soļiem un baznīcas apmeklēšanu. Zīmīgi, ka autore grāmatai ir islandiešu mākslas vēstures pasniedzēja.
“Viņš saka, protams, ka pats nekad negatavojot, bet viņam nākot prātā dažas filmas, kuras man derētu paskatīties. Ja viņam tās jānosauc, tad vispirms nākot prātā “Lielā izēšanās,” “Pavārs, zaglis, viņa sieva un mīļākais,” kas gan esot tāda netradicionāla un varbūt šajā kontekstā īsti neiederas, tad “Dzer, ēd, vīrieti, sieviete”, “Šokolāde”, “Babetes viesības”, “Marinētās sirdis”, “Čungkingas ekspresis” un “Mīlestības noskaņā”, lai es piedodot aptuvenos nosaukumu tulkojumus.”
P.S. Grāmata tika iegūta pateicoties apgādam “Jānis Roze.”