Mans brauciens uz Ameriku pakaļ maratonam kulinārā ziņā iesākās Rīgas lidostā, nevarot nociesties “jaunās pasaules” gaidās un apēdot burgeri. Nevarētu teikt, ka tas bija sliktākais burgeris mana ceļojuma laikā. Starp citu, sliktākais bija Ņujorkas lidostā mājupceļā. Lasīt tālāk »
Pirms pāris dienām ģimenei bija viesības par godu vectēva astoņdesmit diviem gadiem. Vienā mājā ģimenes vecākais un jaunākais loceklis, sen neredzēti brālēni, jubilāra sveikšana ar dziesmām un, protams, bagātīgi klāts galds. Kā vecmāmiņa teica – tāds neliels kafijas galdiņš. Lasīt tālāk »
Kad sešpadsmitā gadsimta otrā pusē Eiropa tika iepazīstināta ar kartupeļiem, tie tika uzskatīti par indīgiem un seksuāli stimulējošiem. Lielākoties katrs jauns pārtikas produkts no okeāna otras puses tika uztverts par tādu un franči tomātu sauca skaistā vārdā pommes d’amour vai mīlas ābolu. Bet mēs nevaram tā gadsimta eiropiešus vainot, jo gan kartupeļi, gan tomāti ir no nakteņu dzimtas. Tās bēdīgi slavenākais un arīdzan indīgākais pārstāvis ir beladonna vai melnā vilkoga. Pāris desmit ogu tiek galā ar pieaugušu cilvēku. Lasīt tālāk »
Liela daļa pavāru un veselīgi dzīvojoši cilvēki skandē, ka pats svarīgākais ēšanā ir lokāla domāšana. Tagad ir kartupeļu laiks un uzturā ir jāēd kartupeļi. Nevis sparģeļi no otra pasaules gala. Tagad ieskābētie kāposti pēc mēneša būs ieguvuši pirmo labumu un tad vakariņās galdā būtu jābūt tiem, nevis mākslīgi izaudzētiem rukolas salātiem. Saulainās rudens dienās līdakām ir lielais bads un ķeras kā trakas. Nekas nevar būt labāks par līdakas kotletēm. Banānus lai ēd mērkaķi, tagad jāēd dzērvenes. Vietējie restorāni galdā ceļ to, kas nogatavojies tepat netālu un interesanti paēst mīļotāji pēc eksotikas dodas uz turieni, kur eksotika ir ikdienas ēdienreize. Lasīt tālāk »
Gluži kā tajā smukajā bērnu filmā, dzīvē mēdz būt brīži, kad tu nevari ēst, ko gribi un kad gribi. Lai arī kādi būtu tavi ēšanas paradumi un vēlmes, lai arī cik veikls esi pats virtuvē, bet jāēd ir to, ko dod un tad kad dod. Lasīt tālāk »
Bērnībā, kad sāka nogatavoties jāņogas, ērkšķogas un upenes, mani pārņēma paniskas bailes. No tās dienas, kad mamma paņems spaiņus un teiks, ka jābrauc uz Talsiem. Lai arī esmu no laukiem, dzīvoju piecstāvu mājā un vienīgie dārza darbi bija divdesmit nelielas katru gadu uzaramas vagas. Puse no tām kartupeļi, otra puse dažādi dārzeņi. Bet Talsos bija vecāsmātes ogu dārzs un reizi gadā tur bija mana katorga. Lasīt tālāk »
Daži pazīstami smalkēži pirms došanās uz nebijušu vietu ārzemēs taujā draugiem pēc padoma. Kurā restorānā obligāti ir jāietur vakariņas, kur būtu jāēd pusdienas un kurā kafejnīcā var dabūt vislabāko kafiju brokastīm. Vīna un laba alus mīļotāji savukārt tieši tāpat apjautājas par vīniem, kas noteikti būtu jānobauda, vai alus šķirnēm, ko grēks nepamēģināt. Lasīt tālāk »
Pirmo Dievs radīja vīrieti, no viņa ribas sievieti un pēc tam tiramisu. Sapratis savu kļūdu un saldā ēdiena „pacel mani” spēju, viņš sajauca Ēdenes dārza iemītnieku prātus, izdomāja aizliegto augli un visu to pārējo. Līdz pat šai baltai dienai cilvēki nav spējuši vienoties un visticamāk arī nekad nevienosies, kā tad būtu jāgatavo tiramisu. Kāda tad būtu vienīgā un vispareizākā recepte. Lasīt tālāk »
Brīvdienas rītos mūsu ģimenes virtuvē iet karsti. Pankūku cepšanai jāvelta visa uzmanība un, kamēr tās nav gatavas, nedrīkst neko citu darīt. Arī ēst. Bērni gan zina, ka visgaršīgākās tās ir nupat ceptas, nevis tad, kad visas gatavas un jau galdā.
Lasīt tālāk »
Nesen vienā mājas ballītē mani pārsteidza sievietes biklums virtuvē. Tas nebija klasiskais meiteni pārņēmušais slinkums, ieraugot vīrieti ar priekšautu. Tā nebija arī gēnos ierakstītā nespēja pagatavot ko vairāk par ceptu olu. Rīsi jau bija novārīti, pusstundu viņa vēroja kā es to daru, uz nori lapu iepakojumu viss latviešu valodā pat uzrakstīts. Bet, kad pienāca viņas kārta, tad nē – tas ir tik garšīgi, ka es to nemācēšu pagatavot! Lasīt tālāk »
