Man ir gandrīz simts pavārgrāmatas. Varbūt pat vairāk. Tajās varu izlasīt, kas labi der kopā ar kardamonu,  kā mainot miltu, piena un olu attiecību var panākt dažādu mīklu iegūšanu. Varu uzzināt, ko pēdējā maltītē gribētu galdā celt visi slavenākie pasaules pavāri un varu izlasīt stāstus par pasaules kulinārijas lielvalstu virtuvēm. Savā grāmatplauktā atradīšu jebkuru franču recepti un varu pateikt ko labprāt ēda Hitlers. Man ir stāsts par virtuves verga piedzīvojumiem un ēst gatavošanu vakuumā.

Sievai jau no sākta gala bija skeptiska attieksme pret manām pavārgrāmatām un to daudzumu. Viesistabas centrālā vieta aizņemta ar grāmatām, kuras “neviens nelasa, neviens pēc viņām negatavo un krājas tikai putekļi.” Bet tagad pats viņai esmu rokās sagādājis spēcīgu argumentu. Drīzāk jau to sagādājusi Ilze Jurkāne ar savu pavārgrāmatu “Dzīves garša.”

Lai arī cik man būtu pašam žēl atzīt, tad Ilze Jurkāne ir sarakstījusi tieši tādu pavārgrāmatu, kādu es būtu gribējis sarakstīt. Visas manas dažādu valstu grāmatas var pārsteigt ar bildēm, biezumu, bet dažādu virtuvju izmēģināšanai mājas vajadzībām pietiek ar Jurkānes grāmatu. Viņa izstāsta savus iespaidus par valsti vai reģionu un piedāvā dažas raksturīgās receptes, kuras var pagatavot nemaz nemeklējot produktus SKY vai specializētos veikalos.

Kādam kulinārijas mīļotājam ieteiktu izpausties un nākamam gadam sagādāt sev neaizmirstamu piedzīvojumu. “Dzīves garša” varētu būt lielisks remeiks Julie&Julia eksperimentam. Tikai Džūlijas Čaildas pavārgrāmatas vietā ņemot Ilzes Jurkānes pavārgrāmatu un uztaisīt visas receptes pēc kārtas.

Ja nu kādam vīrietim nekādi nevedas ar padomu sievietes Ziemassvētku dāvanai, tad droši varu ieteikt meklēt grāmatnīcas “Dzīves grašu.” Pie tam, ja ar šo apdāvināto sievieti dzīvo kopā vai ieturi pie viņas vakariņas, tad garantēju – pirmos mēnešus ēdīsi Jurkānes stilā. Vismaz manā mājā sieva un grāmata ir izstūmušas mani no virtuves. Esmu vakariņas ēdis pēc grāmatas taisītu ķirbju zupu, gulašu, akniņas ar speķi, vistu sinepju mērcē un ir saraksts ar to, ko vēl vajadzētu pamēģināt.

Bet, lai kaut kādā veidā paglābtu savas pavārgrāmatas no negoda, tad palasot “Dzīves garšu” es zinu kuri ēdieni garšojuši Ilzes vīram, pazīstu gandrīz visus viņas draugus un brīžiem ir sajūta, ka skatos Jurkānu ģimenes bilžu albumu. Un grāmata ir tik sirsnīgi sarakstīta, ka mani tas tracina, bet tā tik un tā rada tādu “gribu pagatavot” sajūtu.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.