Es esmu sajūsmināts. Būs vien jāatzīstas, ka, protams, ne jau pirmo reizi dzīvē, bet tik un tā. Tā ir lieliska sajūta. Spilgti es atceros savu sajūsmu, izejot laukumā Čempionu līgas finālspēles stadionā, kur simts tūkstošu pašu lielāko fanu bija sanākuši noskatīties, kā deviņdesmit minūtes, divdesmit divi pieauguši vīrieši, plus vēl tiesneši, skrien pakaļ vienai bumbai. Kāds no zaudējušās komandas (tas tika noskaidrots pēc tām deviņdesmit minūtēm) faniem todien bija uzzinājis, ka viņa mamma ir ļoti slima, bet pat viņš bija sajūsmināts, un nevis devās pie savas mirstošās mammas, bet gan skatīties uz citu zaudējumu. Biļetes cena bija 230 EUR plus transporta izdevumi un trīs alus glāzes spēles laikā, un piecas pēc tam. Lasīt tālāk »
Tauriņa spārna vēziens spēj izraisīt klimata izmaiņas otrā pasaules malā. Tā saucamā butterfly effect teorija, kā kaut kāds sīkums spēj izmainīt lielas lietas. Gluži kā filmā ar tādu pašu nosaukumu, kur puisis spēja šos sīkumus atcerēties un izspēlēt savādāk, un cik ļoti tas viss izmaina viņa dzīvi. Tā pat kā man, arī tev ir tādi dzīves brīži, kurus tu atceries un dažreiz iedomājies, kā viss būtu izvērties, ja būtu savādāk noticis. Bet tas skar tikai tevi un varbūt dažus tev apkārt. Lasīt tālāk »
Man drausmīgi nepatīk dzimšanas dienas. Nepārprotiet. Citu dzimšanas dienas man ļoti patīk, it sevišķi tādu, kurus es gribētu iepriecināt. Nedēļām domāt ko un kā, pēdējās dienas pirms lielā notikuma nespējot nosēdēt mierīgi, jo viss jau gatavs un atliek tikai gaidīt īsto dienu. Pat liekas, ka pats vairāk prieka no tā visa gūstu, nekā jubilārs. Bet paša dzimšanas dienas es nevaru ciest un man tā ir tik drīz. Šogad gan tas viss var būt savādāk. Lasīt tālāk »
Mana vecākā meita, kā tagad moderni saka, bija vasaras nometnē. Bet ne jau kaut kādā tur mākslas, Harija Potera vai vēl jocīgākā, bet gluži kā es bērnībā – uz nedēļu tika aizsūtīta pie vectēva. Ar mošanos piecos no rīta, lai agrajiem makšķerniekiem iedotu airus un enkurus, brokastīm laivā, ezera apsekošana motorlaivā matiem plandot pēcpusdienā. Un zvaigžņu vērošanu, sēžot ar kādu svešinieku laipas galā, klausoties makšķernieku stātus, piemēram, kā kāds pārītis esot vedis savu retrīveru peldināt Daugavā, tāds liels gaisa burbulis vien uznācis un suns esot pazudis, visticamāk nokļūstot sama vēderā. Lasīt tālāk »
Lai arī cilvēks ir visneprognozējamākais radījums zemes virsū, veselībai un veselam saprātam pa labu nāk mošanās noteiktā laikā un vēlams savā gultā, trīs reizes dienā sēsties pie attiecīgi brokastu, pusdienu un vakariņu galda, un braucot pēcpusdienā no Latgales uz Rīgu – vakarā tur arī nokļūt. Jāpārlasa upenes priekš creme de cassis un jāaizmieg iepriekšminētajā savā gultā. Bet dažreiz dzīve ir kā kino – no rīta pamostoties, tu nezini kur vakarā aizmigsi, un ar ko. Kā arī kādus citus kino cienīgus stāstus uzzināsi un seriālos redzētās epizodes piedalīsies. Lasīt tālāk »
Katra sieviete grib būt liels notikums īstā vīrieša dzīvē. Katrs skolu pabeidzis puisis grib baudīt dzīvi, salikt visu mugursomā un doties vienalga kur. Katrs grib atrast mīlestību un saprast, kas tad tā mīla īsti ir, vai tā sirdī vai galvā, vai varbūt pavisam kur citur. Katra veca vīra dzīve parādās jauna meitene un pat iemīl viņu. Ir puiši, kas par savu komandu fano pat tad, kad tā ir vērsusies pret viņu. Tad par to visu šīs piecas filmas kas būtu jāredz. Vai tev? Nezinu – vērtē pats. Lasīt tālāk »
Šodien kaprīzo orhideju mazāk prasīgu pārstāvi falenopsi var iegādāties pat pārtikas veikalā. Lai tas ziedētu ir jāzina dažas lietas, bet bieži vien falenopsis skaisti zied tā pat vien un vairākus mēnešus no vietas. Bet lai tas uzziedētu vēlreiz un vēlreiz šīs dažas lietas ir jāievēro. Un ja jums mājās būs trīs četras orhidejas, tad liela iespēja, ka vienmēr kāda no šīm skaistulēm ziedēs. Lasīt tālāk »
Man likās, ka es dzīvē esmu daudz ko pieredzējis. Nu no sērijas – patīkamie notikumi. Fiziski patīkamie. Kad noskrien trīspadsmit kilometrus un vējš uz slapjās muguras izraisa tirpas. Vai masiere notrinkšķina zvaniņu un tev ausīs iečukst – „es beidzu, laiks celties.” Mīļotā meitene tev pieskaras, uzvarētā basketbola spēlē, pēc pēdējā sekundē iemesta trīnīša, komandas biedri tev uzšauj pa pakaļu, vai bērni apķeras ap kaklu, uzzinot ka šodien ir konfekšu diena. Ne sūda. Lasīt tālāk »
„Kam tu tā raksti?” es viņai jautāju, noliekdamies pār viņas kaklu.
„Tev.”
„Man?”
Viņa mani pamet, es vēl paguvu nodomāt un jau sajutos nelāgi.
„Kas tev kait? Tu esi pavisam bāls. Vai kaut kas noticis?”
„Kādēļ tu man raksti?”
„O, patiesībā es īsti nerakstu tev, es rakstu, ko es vēlētos darīt kopā ar tevi…”
Visās malās mētājās papīra lapas. Ap viņu, viņai pie kājām, uz gultas. Es paņēmu vienu uz labu laimi: Lasīt tālāk »
Simts un viena lieta man vēl jāizdara, tad varēšu iedzert alu, uzspēlēt basketbolu vai jebko citu. Parasti tā saka. Ticiet man, simts un vienu lietu ko vajadzētu izdarīt sarakstīt nav divus pirkstus apčurāt. Es varēju uzreiz uzrakstīt trīsdesmit. Ko vienmēr esmu gribējis, ko vajadzētu gribēt un tamlīdzīgi. Apskatot ko citi ir sarakstījuši, vēl trīsdesmit varēju piemērot sev. Un viss. Pusdienu pavadīju zīlējot un domājot, kur lai rauj vēl to gandrīz piecdesmit lietu, ko vajadzētu izdarīt nākamajās 1001 dienā. Lasīt tālāk »
