Ir tāda čīliešu rakstnieka Luisa Sepuveda grāmata – „Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus.” Es gribētu spēt lasīt grāmatas, kā to darīja sirmgalvis. Lēni, pa pāris lapaspusēm, izbaudot katru vārdu un situāciju. Man sanāk pilnīgi pretēji – ātri aprijot, naktis neguļot. Un nevis priecājoties ka esi izlasījis, bet ar šausmām, ka lieliskais pārdzīvojums beidzies. Vienīgi grāmatas raksta vairāk kā sajēgas, bet angliski lasu tikai pavārgrāmatas. Atliek tikai gaidīt, kad beidzot izdos latviski. Lasīt tālāk »

Šajās brīvdienās biju riktīgs grāmatu tārps. Lasīju nu pat pamodies, lasīju pieskatot mazo bērnu, lasīju ēdot pusdienas, sēžot saulē, uz poda un kad visi jau aizgājuši gulēt. Un izlasīju. Divas grāmatas par mīlestību. Vienu, mana mīluļa Tonija Pārsona „Manai mīļotai,” par emocionālo mīlu un otru par fizisku. Ha, nav tā grāmata, kā apmierināt sievieti un likt viņai lūgties vēl, bet gan grāmata par to, „Lai sirds būtu vesela.” Šoreiz par pirmo, vēlāk par otro. Lasīt tālāk »

Neviens nebija nomiris, kaķis netika sabraukts, sīpolus nemizoju un nekāds visu pasaules bēdu uzņēmējs sevī es neesmu. Bet es raudāju. Ne jau tā ka gaužām, bet man pār vaigiem ritēja asaras. Lasot. Lasot šo sasodīti patieso, asprātīgo un par, droši vien, katra normāla vīrieša prātā notiekošo uzrakstīto grāmatu.

Lasīt tālāk »