Tāpat jau neviens uz Usmas ezeru nedodas, it sevišķi jau ziemā (2. martā). Zemūdens briesmonis Morics guļ ciešā ziemas miegā, retie Usmas ezera aligatori ir aizrāpojuši uz siltākiem ezeriem un Novadu tīreļa dzīvojošais Amjūdzis (rets hipopotamusveidīgs radījums) ir nobeidzies dēļ dīzeļdegvielas zagļu izraisītas noplūdes. Mēs tur devāmies dēļ komandas pārbaudīšanas extrēmos apstākļos un gaidāmo VX Pavasaris 2002 sacensību vietas apkārtnes ievērtēšanas. Sākotnējais mērķis bija vienkār5ši izmantojot riteņus apraukt apkārt Usmas ezeram, beigās tas izvērtās kārtīgās sacensībās ar daudzu dalībnieku piedalīšanos – četri cilvēki no Go Light Team plus šoferis, vectētiņš ar ragavām, zaķu ģimene un stirna vientuļniece. Bet nu par visu pēc kārtas.

Braucot ar riteņiem apkārt Usmas ezeram pa ceļiem ir 48 kilometri. Izskatās, ka tāds nieks vien ir, pie tam 30% no braucamā ir pa ceļu, kur pat satiksmes autobuss kursē (zinu ka tas to darīja kādus 6 gadus atpakaļ). Karte zobos, maršruts ar starpposmu attālumiem galvā un pēc 4 h vajadzētu būt atpakaļ. Taču visu rūpīgi izplānotu parastu pasākumu plāns pēdējā brīdi tiek mainīts, savukārt drusku labāku pasākumu plāns tiek mainīts dažus brīžus pirms starta un arī mēs tā izdarījām – nemēģinājām pārbaudīt “Ventspils Reiss” šofera pierunājamību uz piecu riteņu vešanu, nolēmām iet kājām, turklāt vēl naktī…

Izvēlētajā sākumpunktā nokļuvām pusstundu pirms pusnakts, un tā kā viena no komandas meitenēm uz apkārtgājienu devās pa tiešo no svarīga pasākuma, šī pusstunda tika veltīta iešanas kostīma uzvilkšanai, dzeramā sadalīšanai un pēdējo ardievu teikšanai mašīnai. Izgājām 23:55. Sākotnējais posms tika ieplānots tāds, lai iešana būtu zināmāka un patīkamāka.
Es savu bērnību biju pavadījis šī ezera tuvā apkārtnē un zināju, ka pirmie 20 kilometri būs bez problēmām ejami pa normālu ceļu un tā vairāk vai mazāk arī bija. Nedaudz sniga sniegs, un reti braucošās mašīnas arī netraucēja, neasfaltētais ceļš bija nedaudz apsnidzis, un tā cietums arī īpaši nebojāja soļošanas prieku. Bet tas nebija ne ļoti interesanti, ne arī jautrību rosinoši. Vienīgais prieks bija par Usmas pagasta viesmīlību, jo līdzko iegājām tā teritorijā, tika ieslēgtas (ieslēdzās) ceļa apgaismojuma lampas un tikko no tā izgāja – šīs ņēma un izslēdzās. Engures tilts bija pirmā pietura, un tās laikā uzliku uz papēžiem plāksterus, tādejādi iespējams tos pasargājot no tulznām. Beigās izrādījās, ka pastaigas dalībnieki šo ceļa posmu sevi izklaidēja ar domām par to, ko domā automašīnu vadītāji savā ceļa ieraugot ar gaismām pie pieres ejošu īpatņu baru.

Jau plānojot iešanu ar kājām tika nolemts, ka mēģināsim nogriezt vienu gabalu ezera dienvidu galā extrēmuma palielināšanai un kilometru samazināšanai. Dzīvē to pat tika mēģināts darīt trīs reizes, neejot cauri Amjūdzei. Pirmajā mēģinājumā iekūlāmies pļavās, kurām kartē nebija jābūt un konstatējām, ka esam uz nepareizā ceļa un vispār par ātru iegriezušies. Šī kļūda Navigatoram tika piedota, jo pirms uzsākšanas iet pa šo ceļu tika ēstas agrās brokastis.
Ejot mežā pa nākamo ceļu, drīz vien atklājās, ka šis ceļš sen jau nav izmantots un uz tā jau izauguši mazi kociņi, bet tas mūsu apņēmību doties pa to tālāk nemazināja. Ejot un ejot nonācām vietā, ko tagad varētu nodēvēt par ceļa beigām, bet tajā brīdī katram likās, ka ceļš turpinās jebkur. Šajā zīmīgajā vietā notika arī pirmais balsojums par to, kuru no “ceļiem” izvēlēties. Navigatoram nepaveicās. Pārējiem arī nepaveicās, jo noejot desmit metrus labajā pusē parādījās ūdens pļava, noejot vēl tikpat arī kreisajā pusē parādījās tāda pati žļampa un pēc brīža priekšā pavērās brīnišķīgs metrus piecus plats ūdens veidojums, kas izrādījās bija Ostupe. Tā labā ātrumā traucās pāri, iespējams, bijušajam ceļam. Dažam labam pat radās doma brist pāri, siet striķi, lai pārējie varētu laisties pāri sausām kājām. Nesanāca, iesim atpakaļ uz Amjūdzes ceļu. Un te sākās lielākā jautrība. Uzdevums it kā liekas vienkāršs, doties pa savām pēdām atpakaļ, pa ceļam līdzīgu veidojumu. Bet psiholoģiskās nebūšanas un vēlme doties kādam pakaļ, lai arī cik nepareizi tas būtu, noveda mūs atkal tai pašā pirmajā pļavā, un tikai labu brīdi pēc tam kolonnas beigās ejošie pamanīja ka nu mēs vairs neejam pa savām pēdām, bet dodamies pa savu pirmo konkurentu pēdām. Zaķa pēdas smuki cilpoja pāri pļavai, un mēs pa viņām. Turpmākajā pārgājiena daļā mēs ieguvām labu atziņu, saistītu ar zvēru pēdām sniegā – tās vienmēr ved pa labāko maršrutu, gan pāri slapjai pļavai, gan pāri platam grāvim, gan pāri purvam. Lielākā daļa no turpmākiem jokiem skāra Navigatora spējas, bet tik un tā viņš apzinīgi un pašpārliecināti turpināja zīlēt kartē turpmāko ceļu.

Izejot uz ceļa mūsu apņēmība nogriezt pa taisno nemazinājās ne par matu un šķērsojot tiltu tika izvēlēts nākamais ceļš mežā. Šis ceļš bija garš, ļoti, ļoti garš. Sākumā jau likās ka viss ir skaidrs, daži ceļi, daži krustojumi un lieta darīta, bet beigās izrādījās pat labāk nekā cerēts un nekā bijām pelnījuši. No sākuma pa šo pašu ceļu vairāki jau bija braukuši, bet arvien tālāk ejot civilizācijas pēdu palika mazāk un mazāk. Šeit mēs arī sastapāmies ar otrā konkurenta atstātām pēdām.
Vectētiņš ar ragavām bija gājis pa priekšu. Vienā krustojumā tas nogriezās, bet mēs bijām gudrāki un gājām savu ceļu. Pēc kāda laika vectētiņš arī saprata savu kļūdu un mēs atkal minām viņa pēdās, bet šoreiz viņam bija arī kompanjons (vecmāmiņa). Kādu laiku ejot mēs vairs īsti nesapratām, kurā vietā īsti atradāmies. Zinājām tikai to, ka naftas vadu neesam šķērsojuši un vēl tālāk par Rendas ceļu tikuši nebijām. Gājām pēc kompasa uz ezera dienvidu galu un arī brīnumainā kārtā trāpījām.

Usmas ezera dienvidu gals, tāpat kā cenšanās nogriezt ceļu pa taisno tika vairākas reizes meklēts, jo bieži vien likās, ka kaut kas spīd cauri un drosmīgā meitene gāja purvā meklēt ezeru. Sāka jau aust gaisma, un vienā no viltīgiem pagriezieniem arī puiši saskatīja ko cauri un nevienam neticot un pa ciņiem lēkājot nonācām gandrīz pašā ezera dienvidu galā, kur vasarnieki bija atstājuši galdiņu ar nojumi un galdautu kokā.
Šeit tika veiktas manipulācijas ar kājām un drusku ieēsts. Jautrākais šīs vietas notikums bija saistīts ar līdzpaņemto filtru, kas izņemot īpašnieku, nevienam lielu uzticību neieviesa. Kā sacīt jāsaka, arī ar dzeltenu ūdeni ir tāpat kā ar tādas pašas krāsas sniegu, un mēs neļāvām mēģināt filtrēt. Vēl viena atziņa dienvidu galā bija tāda, ka, izrādās, šī ir tikai otrā vieta kopš mašīnas, kurā mēs esam pārliecināti par to, kur atrodamies…

Ceļš bija mums zem kājām un pat elektrības (telefona) stabi gar tā malu gāja, mežs bija sen mēģināts cirst un retas baļķēnu kravas mētājās gar ceļa malu, bet tad viss sāka liecināt par to, ka tuvumā dzīvo bebri, jo koki krustām šķērsām sagāzti un no ceļa paliek aizvien mazāk un mazāk. Bebrs bija izmantojis ceļa tiltu un tā vietā uzbūvējis sev aizsprostu pāri Seržas upei. Tikt pāri mums atkal palīdzēja konkurenti. Stirnas pēdas nogriezās no ceļa un devās gar purva (gan pirms, gan pēc aizsprosta viss bija pārplūdis) malu un mēs pa viņām. Pie vienas baļķu čupas mēs to izmantojot būvējām ceļu pāri.
Upe sadalījusies vairākos strautos veidoja tādus kā izciļņus un izmantojot tos un baļķus mēs visi sausām kājām nokļuvām otrā pusē.
Pēc šīs pārejas mūsu Navigators nomainīja vārdu un kļuva par Purvanigatoru, jo šinī un visos pārējos purvos viņš veiksmīgi (izmantojot gan zvēra pēdas) mūs pārveda pāri. Tālāk pāri pļavām nonācām uz kaut kāda ceļa, kura malā atradās veca kapsēta.
Šajā vietā notika pēdējais balsojums vai tā mēģinājums, un mūsu meitenes piekrita riskēt un 5 km vietā pa ceļu doties 2 km pa taisno pāri purvam un Meķupei. Šīs gājiens bija pēdējais pozitīvais elements mūsu pārgājienā – bija gan tā lēkāšana pāri nelieliem strautiņiem, gan līkloču iešana pa purva sausajām vietām, gan dzels avotu un ūdenskritumu aplūkošana, gan veiksmīga ceļa sasniegšana…

Tālākais ceļš bija ļoti vienmuļš un droši vien psiholoģiski visgrūtākais gabals. No vietas, kur iznācām uz ceļa, līdz mašīnai bija palikuši kādi 17 km un visi pa ceļu – grubuļainu un grūtu. Sāka sāpēt kājas, dažiem ceļi, pēdas juta katru nelīdzenumu un vienīgais, kas spēja radīt interesi, bija Tiezumos apjoztais Ventspils Naftas īpašums un retās mājas ar vēl retākiem suņiem, kas izrādīja dzīvības pazīmes un atgādināja par nesen lasīto VX diskusijās. Izmēģināt neko no tā diemžēl neizdevās, jo viens suns bija pārāk labvēlīgi noskaņots, bet otrs pārāk bailīgs.
Ejot pa šo ceļu tika atklātas dažādas iespējas atpūsties, gan ceļgalos ielokoties un pieliecoties uz priekšu, gan iešanas vietā skriešana un tipināšana. Visas tās izdarības skāra citas muskuļu grupas un nebija tik grūti. Kilometri ruka un prieks sejās bija aizvien lielāks un finišs aizvien tuvāks. Bet kas tev deva – neliela neuzmanība, kompasa ignorēšana un mēs, paši nepazinoties, sākām virzīties uz citu pusi. Malā parādījušos ezeru uzskatījām par īsto un tikai devāmies tālāk prom. Tad kad aptvērām, kur atrodamies, izrādījās, ka dažu simtu metru vietā esam atkal sešus kilometrus tālu un lielāko daļu no tiem ir jāveic pa Rīga-Ventspils šoseju.

Pārgājiena garums, mājās pārmērot, izrādījās uz 50 km, kas tika veikti 12 stundās un 14 minūtēs. Apiets tika apkārt Usmas ezeram, Tīrukšu ezeram un aiz pārskatīšanās arī Gulbju ezeram. Visi atgriezās dzīvi un apmierināti ar savu varēšanu. Kā arī tika iegūtas vērtīgas atziņas turpmākiem pasākumiem, kā arī izmēģinātas jau iepriekš iegūtās. Tagad tik jāmēģina laivās kur izbraukt…

Iegūtās atziņas:

1. Vajag ņemt mantas vēl mazāk līdzi. Īpaši gan netraucēja, bet nezinu, kad es spēšu apēst tos trīs riekstu un aprikožu maisījumus.
2. Vajag (priekš 12 h) ēdamā vietā labāk paņemt dzeramo, mani 1,4 litri beidzās drusku pirms Spāres.
3. Trekkinga nūjas lieti noderēja, ja ne iešanai, tad drošākai pāri tikšanai slapjām vietām gan.
4. Vajag laicīgāk aptīt kājas ar jebko, kas pasargā no berzēties sākšanās, un apavus ar cietāku zoli, ja pastaigas notiek pa ceļiem.

P.S. Raksts tika radīts tālajā 2002. gadā un šeit pārpublicēts, lai viss būtu vienā vietā.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.