Kas tev būs Valentīndienas pusdienās? Īstenībā tas nav svarīgi, jo ne jau vienu reizi gadā uz to ir jāsaspringst, lai savai otrai pusei parādītu savas jūtas. Tas ir jādara katru dienu, vai nu vismaz ik pārdienu. Vīriešiem mīlestība iet caur vēderu, par ko gan es šaubos, jo ne visas sievietes ģībs no saldumiem. Bet pārsvarā jau dolce vita spēs iepriecināt jebkuru, it sevišķi, ja tas būs kaut kas paša gatavots. Tā nu iespējamie mīlestības dienas Les Desserts. Lasīt tālāk »

Es esmu puisis no laukiem, bet mana bērnība pagāja piektajā stāvā. Neko daudz vairāk par obligātām skolas kartupeļu talkām, vienas vasaras cukurbiešu epopejas un ģimenes dārza ravēšanu es no lauku darbiem neesmu piedzīvojis. Vienīgi vienu vasaru tēvs nosūtīja pie jaunsaimnieka darbos. Bet es tāds tieviņš puišelis tiku norīkots bērnu pieskatīšanā – smērēju uz baltmaizes krējumu, apbēru ar cukuru un baroju sīkos. Un laikam vienīgo reizi mūžā ēdu jaunpiena saldo, kur pirmo govs pienu pēc teliņa piedzimšanas ar kanēli sacep. Cilvēkiem ar vājiem nerviem un kaķiem tālāk nelasīt. Lasīt tālāk »

Divdesmit kapeikas bija dienas lielākais notikums. Es esmu lauku puika un pie saldējuma varēju tikt tikai īpašos gadījumos, vai tad kad biju ciemos pie vecmammiņas Salaspilī. Vietējais veikals no pusdienu pārtraukuma vērās vaļā trijos un neskaitāmi apkārtējo deviņstāvu māju sīkaļas stāvēja rindā, lai iztērētu divdesmit kapeikas par tikko atvesto saldējumu. Es no savas bērnības daudz ko neatceros, bet šis ir spilgtā atmiņā. Saldējums. Lasīt tālāk »