Šīs grāmatas es ļoti gribēju izlasīt. Ieraudzījis veikalā otrās daļas vāku – Espreso stāsti – es nespēju to neatvērt. Drusku vīlos, jo tā nebija pilna ar garšīgiem atgadījumiem par kafiju vai itāļu ēšanas paradumiem, bet no otras puses – grāmata bija par cilvēkiem un cilvēcīgākām attiecībām. Par vienas Edinburgas mājas iedzīvotāju dzīvi.

Neapskaužu tos skotus, kuriem vajadzēja grāmatas „Skotlendstrīta Nr. 44” un „Espreso stāsti”   lasīt vairākos simtos turpinājumos avīzē The Scotsman. Katru dienu pa vienai īsai nodaļai. Katru dienu uzzināt kaut ko interesantu par mājas iedzīvotāju gaitām un tad veselu dienu gaidīt turpinājumu. Un autoram katru dienu rakstīt turpinājumu.

Grāmata ir kā tāda Ēzopa fabula. Savērpj konfliktu un laimīgi to atrisina. Savā ziņā tikai stāstot par to, bet savā ziņā liekot par to aizdomāties. Par godīgumu, augstprātību, pašpārliecinātību un ilgām. Par suņa ar zelta zoba ilgām iekost kādam kājā.

Un tad nāk brīži, kas lētos seriālos beigtos paredzami (tikšanos ar mīļāko noteikti izjauks “negaidīta” sievas ierašanās viesnīcā), bet šeit vīrietis zem tupeles pasaka savu vārdu un panāk savam dēlam bērnību. Nevis rozā kombinezonu, atvainojos, zemeņu biezeņa krāsas kombinezonu.

No sākuma man lasījās lēni. Gluži kā tādā seriālā, likās neinteresanti, tēli vēl nebija iepazīti un viņu problēmas svešas. Bet otrā grāmata jau izlasījās pāris dienās un gribētu, lai ir turpinājums iztulkots latviski. Aleksandrs Makkols Smits ir sarakstījis vēl četrus.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.