Visi lamā draugiem.lv, par tām reklāmām, kas traucē “normāliem lietotājiem”. Esmu viens no tiem, kas lamā reklāmas, bet īpaši nepievēršu uzmanību, ja tas baneris nav pārāk uzbāzīgs. Vēl jo mazāk jūtu to tāpēc, ka šis portāls man kalpo, lai sazinātos ar saviem draugiem, kuri izklīduši pa visu pasauli. Nu tad vienu reālu labumu šis portāls beidzot ir paveicis, caur manu profilu neuzbāzīgi piedāvājot veikt Nike Rīgas izaicinājuma skrējienu 20. septembrī, kopā ar tādām sporta zvaigznēm un slavenībām, kā Jeļena Prokopčuka, Māris Štrombergs, Jēkabs Nākums un citām prominentām personām.

Nevilcinājos ar savu lēmumu gandrīz nemaz, jo iemeslu lai parādītos Rīgā bija cik uziet un savienot to ar patīkamu izkustēšanos ko vēl vairāk vajag. Devu ziņu Signim un bezmaksas reklāma par šo pasākumu blogā tika ievietota. Vienam pašam piedalīties negribās – un pie viena uzreiz piefiksēju, ka tiek sludināts vērtējums komandām. Pirmie uz manu aicinājumu atsaucas Liivs ar Krishjohn, tiesa ne viens ne otrs, tā arī līdz Mežaparkam netika, jo nežēlīgie gripas un saaukstēšanās viļņi bija aplipinājuši ne vienu vien skriet gribētāju, ar Sm72-junioru priekšgalā. Tā soli pa solim tapa www.noskrien.lv komanda, par kuras kapteini “daudzbalsīgi” un ar Sigņa piespēli tika iecelts jūsu padevīgais kalps mošķis (ikdienā lidinos pa vēju dzimto pilsētu un atsaucos uz vārdu Juris). Tā kā devos uz Rīgu jau iepriekšējā dienā, tad savlaicīgi noskaidrojām kritušos un veiksmīgi piereģistrēju komandu, lai Mežaparkā varētu ierasties pēc numuriem ar laika rezervi. Protams komandas saliedēšanai nepieciešams iepazīties ar saviem komandas biedriem, jo katrs ir no sava Latvijas novada un kopīgi skriets bija tikai ar Laumuciic (ikdienā maskējās zem vārda Lauma un pārstāv Rīgas lielpilsētas slaveno Juglas reģionu).

Pirmais, kas man bija jāveic – jāatrod, kur tad tā starta vieta ir, jo kopš jaunības laikiem jau bija piemirsies, kur tie mači parasti notiek, bet organizatori nebija padomājuši par detalizētas kartes publicēšanu. ZOO atradu pavisam ātri un no šīs vietas jau visai labi varēju sadzirdēt skaļi spēlējošo mūziku. Pirmais pārsteigums bija, kad ieraudzīju ar skaļruni rokās pašu Jēkabu Nākumu, kas pēdējos gados nomainījis šauteni un slēpes pret biatlona federācijas amatpersonas krēslu. Secināju, ka par vienu ļoti spēcīgu konkurentu man būs mazāk, jo kurš no biatlonistiem tad slikti skrien krosiņus. Nākamais “pārsteigums” bija ar mūsu komandas vārdisko pieteikumu. Lai ar pieprasījuši visai konfidenciālus datus, datori bija apgraizījuši uzvārdus, bet dažam tāda pat nebija. Veiksmīgi nokārtojot formalitātes tiku pie 4 vienādiem dalībnieku numuriņiem 3090 un devos iepazīt apkārtni un konkurentus. Reklāmai par 100% ticēt nevar, par to kārtējo reiz pārliecinājos, jo J.Prokopčuka nebija pamanāma. Protams, tas nemazina jautrību, kas valda apkārt. Te netrūkst spēcīgu konkurentu un dažu prominentu personu ne tik. Uzreiz pamanu LV izlases tērpos apģērbtus jauniešus, kuri uz manu jautājumu par iespēju izlases džekiem startēt kirzas zābakos, dievojas, ka šos krekliņus viņi tepat vien Nike teltīs esot nopirkuši. “Pārbaudu” teltis un neatradis neko piemērotu sev (bija tikai daži man nepiemēroti Nike modeļi skriešanai/pastaigai pa svaigu gaisu un ielām). Ar ko secināju, ka LV izlase tomēr ieradusies uz kārtējo sirojumu. Tā nu aizgāju meklēt savus komandas biedrus, jo tuvojās norunātā X-stunda.

Pirmais pieteicās, visiem pēc Tallinnas 1/2-maratona zināmais sm72 (pseidonīms Mareks, Mitavas reģiona iemītnieks), tiesa jau bez augstāk minētā juniora un mūsu klubam izpalika piedalīšanās “Lāsēna” skrējienā, kur emocijas un prieks par paveikto bija daudz lielāks par tētu un mammu iespēto. Tad ieradās noslēpumainā rudmate Māra (mums vairāk zināma kā Marčiks), kuras nikneima dēļ pirmo reizi izlasot biju noturējis par puisi. Izrādās, ka tā ir apburoša kurzemniece no pašas Ventspils un ieradusies pastiprināt mūsu komandu pēc iepriekšējā dienā veiktā skrējienu seriāla pēdējā posma. Pačukstēšu, ka Māra izcīnījusi uzvaru posmā un kopvērtējumā. Kā jau ierasts, vietējie ar atbalsta grupu ierodas pēdējie – tiesa visu saskaņojot ar “priekšniecību.” Laumuciic visu nedēļu bija varonīgi cīnījusies ar saaukstēšanos un pēdējo triecienu tai teicās veikt Mežaparka trasē, jo palikt mājās, kad komanda cīnās par vietu zem saules, neesot viņas stilā. Ar tādu domu esot atteikti vairāki vilinoši piedāvājumi.

Līdz ar pēdējā komandas biedra ierašanos varam sākt gatavoties skrējienam, kuram visi apstākļi ir kā speciāli radīti. Saulīte sāka spīdēt arvien spēcīgāk, ka pēc sm72 datiem (Forerunner 405) palika pavisam silti (+11/+12) un sākotnējā ideja par papildus apģērba izmantošanu skrējiena laikā tika atmesta, un kā vēlāk izrādījās, tas atmaksājās. Kopistiski iesildāmies un dodamies uz startu. Kārtējais pārsteigums – kopējā visai atraktīvā iesildīšanās zem J.Nākuma vadības. Te derēja paņemt līdzi kameru, lai visu nofilmētu.

Un tad pats satraucošākais moments visā pasākumā – STARTS!!!. Starta šāvienu veic vēl viena Latvijas sporta slavenība – Atēnu Olimpisko spēļu varonis Vadims Vasiļevskis. Laikam jau tik tuvu nekad neesmu viņu skatījis, ar ko tagad lepojos. Iesākums tāds, lai viens otru nepazaudētu, meitenes uzmana puišus, un puiši meitenes. Es ar sm72 nedaudz pa priekšu, meitenes aiz mūsu platajām mugurām – pārāk netempojam (kā nekā, veseli 7 km vēl priekšā) un tā turpinam viens ar otru sarunājoties. Apceļam viens otru un mūsu konkurentus. Konkurenti visdažādākie, jauni un ne tik jauni, kas to skrējienu padara jo interesantāku. Ģimenes, sporta klubi/skolas, draugi un kaimiņi vai arī tādi, kas cīnās par individuālām balvām. Vienu individuālistu pamanām pavisam ātri – aizcilpojām garām censonim, kura kājās ir parastākās gumijas kurpes, tautā sauktas par kalašām. Sacensties ar viņu piesakās sm72 un ziedot savas ASICS botas šim censonim, ja Mareks zaudēs. Laikam jau tomēr botas palika pie sm72, jo vairāk šīs kalašas nemanīju. Varbūt šis konkurents finišēja ar plikām pēdām?! Ilgi cīnāmies ar visai jautru meiteņu komandu, kuru krekliņus rotā uzraksts “100% silicon free”! Mēģinu apšaubīt šī uzraksta patiesumu. Šis mēģinājums beidzas ar sm72 priekšlikumu veikt manas hipotēzes pārbaudi, jo citas iespējas neesot lai noskaidrotu patiesību … neriskējot to darīt, tā arī paliekam neziņā par šo svarīgo jautājumu. Tā pavisam nemanot esam jau Ķīšezera maliņā un paveras dievišķs skats. Laikam jau dēļ tādiem skatiem vien ir vērts piedalīties šādos pasākumos.

Nu ne jau šī jaukā skata vien esam pieteikušies šim pārbaudījumam. Nemanāmi esam jau tikuši līdz pusei no distances un tik pat nemanāmi tiek kāpināts temps. Laumuciic vairs nav ar mieru ar šādu tempu un paliekam trijatā, ar cerībām, ka Laumuciic tiks pati līdz finišam, par ko esam pārliecināti, jo saņemam no viņas apstiprinošu mājienu, ka viss būšot kārtībā. Tagad tikai sākas komandu cīņa, jo rezultāts komandai tiek skaitīts ar 3-šā labākā komandas dalībnieka finišu. Izskatās, ka labā formā ir sm72, kas piestrādā par mūsu komandas lokomotīvi. Ļoti labi piebalso Marčiks. Man nav tik daudz ātruma un turos dažus metrus komandas līderiem aiz muguras. Komandas biedri uzmundrina mani un tas palīdz – joprojām turos turpat.

Pēdējais kilometrs. Sakopojam spēkus un panākam vairākus dalībniekus, lai arī man liekas, ka es skrienu visai lēni. Visi pamana jaunu “mērķi” – vīru dzeltenā kreklā, kurš aizmucis metrus 100, bet ātrums nav tik liels. Marčikam ar Sm72 ir gana spēka un šo “zaķi” apskrien pašā finišā. Man savs mačs ar citu konkurentu. Kopīgi apdzenam vairākus citus kolēģus, bet beigās man tik labi nesokas un pašā finišā nokož.
FINIŠS!!! Sajūtas tādas, kā pēc labi padarīta darba. Vēl tikai moka neziņa par Laumuciic, bet tās ātri izgaist, kad viņa finišē. Laumuciic aizjoņo atsildīties. Arī mēs nolemjam darīt to pašu un veicam gandrīz pusapli. Precīzu rezultātu komandas skrējienam gan nezinam, jo čipi šoreiz netiek lietoti un rezultātus uzskaita ar veco labo paņēmienu – lodīšu pildspalvu un papīru.

Pirmie mači kā komanda www.noskrien.lv ir veiksmīgi pabeigti! Pēc pāris dienām uzzinām arī komandas rezultātu: 36:06, kas kopvērtējumā dod augsto 16.vietu, 44 komandu konkurencē! Vivasports mājas lapā var apskatīties visus rezultātus.

Secinu, ka esam nostartējuši godam un nākamgad ir uz ko tiekties. Katram ir sava rezervīte. Pašam jūtams, ka pietrūkst ātrums, tiesa ar to arī biju rēķinājies un īpaši par to nebēdājos. Laumuciic veikusi savas garākās sacensības skrienot un ir ļoti apmierināta ar paveikto. Braukšana ar riteni viņai esot daudz vieglāka padarīšana, bet skriešana un vēl labā kompānijā dod spēku un labas emocijas turpmākiem treniņiem. Novēlam viņai, lai pirms nākamā pusmaratona, provizoriski – Rīgas maratona 2009 ietvaros, ar veselību būtu viss kārtībā. Sm72 vēsā mierā noskrējis sava veida ātrumtreniņu un liekas Valmieras maratonā kopā ar Pikolu būs visai labā formā. Marčiks uz Valmieru šoreiz netaisās, bet solās sagatavoties 2009. gada Valmieras maratona klasiskajai distancei.

Vēl pavīdēja informācija, ka mūsu kluba biedrene Indra ar esot piedalījusies Nike izaicinājuma skrējienā un tikusi līdz galam. Tiesa man nav zināms rezultāts, ko es labprāt pieliktu mūsu klubiņa rezultātiem.

Visiem www.noskrien.lv komandas dalībniekiem pateicos par labo startu un atbalstītājiem par īkšķa turēšanu! Ar nepacietību gaidu nākamos mačus!
Ar sveicieniem no Liepājas, Juris

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.