Šīs ir filmas ko esmu redzējis. Sasodīti subjektīvi romantiskas. No manis izspiež asaras viens un divi. Henry Poole Is Here. Par cerību zaudēšanu un atgūšanu. Iesaistīts bērns. Smart People. Par to ka mīl arī intelektuāļi. The Notebook. Ja kaut kas mirstot ir svarīgi, tad tas ka savā mūžā esi kādu no visas sirds mīlējis.  Saprotiet paši par ko būs jālasa tālāk.

Henry Poole Is Here. Henrijs Pūls pameta savu veiksmīgo biznesu, līgavu un labo dzīvi, lai savas mūža pēdējās dienas pavadītu viens pats. Viņš gribēja nopirkt savu bērnības māju, bet sanāca tikai kāda tur pat netālu. Viņam konstatēja briesmīgu slimību un deva vien pāris mēnešus. Vienam viņam nesanāca. Uz viņa mājas sienas parādījās Jēzus seja, ar visām asinīm asaru vietā. Kāda vājredzīgā varēja redzēt bez brillēm un bērns kurš nerunāja gadiem sāka runāt, tikai vien pieskaroties tam tēlam un ticot. Filma nav par brīnumiem, bet gan par cerību. Henrijs iepazīstas ar sievieti, kura ir gatava būt ar viņu šos dažus mēnešus, mazgā nost to seju un sacērt mājas sienu gabalos visu ticīgo priekšā. Mājai sagāžoties viņš nokļūst slimnīcā, kur pasaka, ka līdz laimīgām vecumdienām viņš nenodzīvos nevis slimības dēļ, bet ja gāzīs sev virsū mājas.Spēlē Luke Wilson un nenormāli smukā Radha Mitchell.

Smart People. Viņš noliek savu veco mašīnu šķērsam pa divām stāvietām, neatceras savu studentu vārdus, viņam ir adoptēts brālis bez naudas, dēls kas dzīvo kojās un meita (Ellen Page, tā pati kas Juno), iespējams gudrāka nekā pats. Jā, viņš ir atraitnis profesors augstskolā, kurā reiz mācījusies kāda meitene (Sarah Jessica Parker), kurai viņš ielicis sliktu atzīmi, un tāpēc viņa tagad ir ārste un nevis dzejniece. Stāsts ir par to kā vecs perdelis iemīlas un pats nesaprot ko ar to mīlu lai dara, kā lai dara un kā no tās situācijas tikt ārā. Iemīlas savā bijušajā studentē, lai arī atkal izvērtējot to liktenīgo eseju, viņš to novērtē vēl zemāk. Smalki teksti un no vecās franču valodas tulkotas receptes pagatavošana Ziemassvēku mielastā. Drusku smalkāks šīs filmas redzējums no Vakardienas analītiķa.

The Notebook. „Es neesmu nekas īpašs. Parasts cilvēks, ar parastām domām. Esmu nodzīvojis parastu dzīvi. Nav neviena pieminekļa kas man būtu uzcelts un manu vārdu drīz aizmirsīs. Bet vienā ziņā es esmu veiksmīgāks par jebkuru kas ir jebkad dzīvojis. Es esmu mīlējis citu ar visu savu sirdi un dvēseli, un priekš manis tas ir tā vērts.”

Es šo filmu sāku skatīties vairākas reizes. Kaut kā nesajūsmināja skats ar lidojošām zosīm un vecu sievieti logā. Bet tagad man liekas, ka tas ir pats labākais mīlas stāsts kas uzņemts. Ne velti nelegālo filmu vietā šī filma stāv līdzās visām krēslām, batoniem un tumšajiem bruņiniekiem.

Katru dienu vecs vīrs dienu sāk ar sava mīlas stāsta lasīšanu vecai sievietei, kura pa nakti visu aizmirst. Viņu mīlas stāstu. Sasodīti skaistu. Skarbu, bet skaistu. Un ziniet, tas nav nekāds titānisks, kur galvenais mīlnieks aiziet bojā, bet šeit kā pasakās – līdz mūža galam laimīgi kopā. Un kopā aiziet.

Daudz balvu un nominācijas. MTV iedevis ir labākā skūpsta balvu. Starp citu 2004. gada filma.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.