www.signis.lv

skrienu, lasu grāmatas, ēdu mājās un vēl simts un viena lieta

Jūras karaliene

04/06/2009 iekš stāsti

i-love-you.jpg„Vienmēr kāds viens mīlēts cilvēks kļūst par tavu mīlestības definīciju. Tas parasti notiek kaut kad pēc tam, bet vienmēr notiek. Šīs cilvēks neatgriezeniski uzliek šablonu visam ko tu meklē citos cilvēkos, kas tev patīk un kas tev nepatīk, pat tad ja šīs tīkamās lietas ir pašiznīcinošas un galīgi nesaprotamas. Šīs cilvēks, kas uzstāda tavu mīlestības saprašanu, nav īpaši savādāks par citiem, bet visbiežāk ar viņu tu satiecies tajā brīdi, kad pirmo reizi mūžā esi gatavs patiešām kādu mīlēt. Un tā ir viņa uzvara. Viņa uzvara un tavs zaudējums, jo visu savu atlikušo dzīvi, viņš kontrolēs to ko tu jūti pret visiem citiem un gaidi no viņiem.”

„Jūras karalienes”

dd.jpg

No kādas skaistas pludmales jūrā aizbrauca viegla laiviņa ar diviem jauniem cilvēkiem. Viņi izskatījās laimīgi un samīlējušies viens otrā, puisis pludmales biksēs un meitene puķainos svārkos. Abu augumus vēl nebija pametis no rīta piedzīvotais nogurums un tagad tos sildīja karstā rīta saule. Viņi bija modušies kopā, skūpstījušies un mīlējušies. Un tagad starp agrajiem burātājiem mēģināja atrast ceļu uz neskartu vientulību.

Kāds no burātājiem nenoturējies dēļ savas pašpārliecinātības un ievēlās siltajā ūdenī. Pārējo skaļiem aplausiem un pašam skaļi lādējoties, viņš mēģināja tik atpakaļ, bet tajā pašā brīdī aplausi pazuda un iestājās kapa klusums. Bezrūpīgās sejas pārņēma šausmas un tikai pats, pats drosmīgākais spēja pateikt:

“Haizivis!”

Vientulības meklētāji to attāli dzirdēja, bet nepievērsa uzmanību. Jaunieši šai rītā domāja tikai viens par otru un viņi jau bija tikuši drošībā – nostiprinājuši laivu, izklājuši mīkstu segu, abi sēdējā un skatījās viens otram acīs uz pavisam nelielas vientuļas klints malas. Puiša seja nemanot saspringa un viņa mīlas pilnās acis ieskatījās dziļāk meitenes acīs. Debess zilas, paradīzes skaistas, un tik līdzīgas tām acīm. Tik līdzīgas…

Pavisam mazam esot un dodoties ar vectēvu makšķerēt viņš dzirdēja stāstu, tādu pašu kā jebkurš cits stāsts ko stāstīja vectēvs, bet šis stāsts tagad kļuva īsts. Stāts par zilām acīm un haizivīm. Stāsts par skaistāko meiteni un viņas puišiem.

“Jūras karalienes” melnais karogs ar miroņgalvu mastā aiztraucās it kā to vilktu pats nelabais. Atkal nekā. Ātrāks, nežēlīgāks un noslēpumaināks kuģis šajā apvidū nebija manīts. Tas piebrauca ostā kā parasts franču tirdzniecības burinieks un pameta to jau kā briesmīgu pirātu miteklis, pilns ar sazagtām, nolaupītām un izkrāptām mantām. Pilns ar dārglietām un zeltu. Un lai arī kuru ostu pamestu, lai arī kuru kuģi izlaupītu, lai arī kur piestātu, katrā vietā pazuda kāds jauneklis un vienmēr tas bija pats labākais. Līgavas savus iecerētos slēpa, sievas savus vīrus sūtīja strādāt iekšzemē un mātes savus dēlus mācīja atturēties. Bet “Jūras karaliene” viņus paņēma, jo jebkurš no viņiem gribēja būt īstais, gribēja parādīt ka viņš var. Haizivs baram nekad nevajadzēja pamest savu kuģi. Jo reti kurš izturēja ilgāk par pāris nedēļām.

Pirātu kuģa kapteinis nebija vecs pirāts ar nosaistītu aci un ķērcošu papagaili uz pleca, viņš nebija muskuļu kalns ar notetovētiem pleciem un kājām, tā pat viņš nebija apaļās brillītēs pārgudrs tirāns. Kuģim kapteinis vispār nebija. Tam bija kapteine. Skaistākā meitene, bet neviens nezināja cik ļoti viņa ir meitene. Viņas smaids iedarbojās trakāk kā lielgabals, viņas krūšu dekoltē nonāvēja labāk par asajiem pirātu zobeniem, viņas kājas citu kājas padarīja neklausīgākas un ļenganākas nekā stiprākais rums, viņas zilās acis bija zilākas nekā viszilākā jūra. Un kad viņa mīlēja…

Viņas komanda laupīja un zaga, viņas komanda izvaroja un ieguva, viņas komanda aiz sevis atstāja asinis un putekļus, bet viņa meklēja – viņa meklēja savu kapteini. Puisi kuram dāvāt skaistāko uz pasaules. Pati sevi. Bet vienmēr haizivis darīja savu. Viņa mīlēja no visas sirds, viņa deva sevi visu, bet viņi nespēja to paņemt un skaistā kapteine to uzreiz pamanīja. Lai arī kā sirds sāpētu, lai arī kā negribējās atkal iebrukt kādā ostā un postīt, lai arī cik skaists, gudrs, talantīgs, mīļš, jauks un lielisks pēļos. Haizivīm bija asi zobi un tās nešķiroja. Nomestie tika viņām. Un nekas uzticīgāks par haizivīm viņai nebija.

Un “Jūras karaliene” vēl šobaltdien klejo pa zilacaino meiteņu prātiem, jo viņas visas grib sev atrast vienīgo. Kuru mīlēt, kuram atdoties un kuram būt. Un haizivis ir te pat tuvumā. Lai arī cik labi tu mīlējies, lai arī cik skaistus ziedus tu dāvā, lai arī cik visu tu māki. Haizivis nešķiro.

6 komentāri pie “Jūras karaliene”

  • IlzeL-A
    05/06/2009 23:30

    kas tas ir? bet pirmajā rindkopā, lai arī cik tā diskutabla, slēpjas grauds. vai haizivs.

  • B.B.
    06/06/2009 00:07

    O, Signi, Tu esi sācis rakstīt stāstus!

  • Signis
    06/06/2009 04:05

    O, B.B., Tu atkal esi sācis komentēt.

  • mrh
    07/06/2009 10:10

    baigā pasaka :)

  • Helena
    08/05/2010 03:52

    izkusu pirmo rindkopu lasot…

  • jānis
    14/07/2014 15:45

    zinātniskā fantastika, bet tomēr interesanta!

Atstāt komentāru

-