www.signis.lv

skrienu, lasu grāmatas, ēdu mājās un vēl simts un viena lieta

Kastes meitene

01/07/2009 iekš stāsti

Jürgen-Kurt WegnerSkolas laikā man nepatika obligātās talkas. Es labāk septembra pirmās nedēļas mocījos skolas solā, nekā devos palīdzēt vietējam kolhozam novākt kartupeļus vai bietes. Paši stādījāt, paši arī vāciet. Droši vien no tā bija lētākas pusdienas vai tādejādi lauku skolas skolēniem iemācīja kaut ko praktisku, bet nu nekāda prieka man. Līdz vienam brīdim.

Tā bija parasta tādas talkas diena. Vai puse skolas sasēdināta autobusos un tiek aizvesta uz attālu kolhoza kartupeļu lauku. Zābakos un pufaikās. Katram iedalīts kartupeļiem noaudzis gabals, spainis un kaste. Pusi dienu esi bijis viens pats, bēris pilnos spaiņus kastēs, sapņojis par pusdienām, centies ātrāk nolasīt kārtējās uzartās divas vagas, lai ilgāk varētu atpūsties, sēdot uz tukšā spaiņa un labākā gadījumā aprunājoties ar blakus gabala kartupeļu lasītāju. Šoreiz tā bija kartupeļu lasītāja.

Mēs abi tajā niecīgajā atpūtas brīdī bijām tik no noguruma sarāvušies, ka ietilpām otrādi apmestā tukšā kastē. Kā līdz tādai situācijai nokļuvām tādos brīžos nav nozīmes, bet tur apakšā it kā nevienam neredzot un tomēr visu acu priekšā tas notika. Vēl šodien atceros tās sajūtas. Viņas maigās lūpas. Karstais mēles gals uz manējām. Viņas kaisles pilnais un reizē nevainīgais skatiens. Pirmie nekad nebijušie pieskārieni. Simtreiz izdomāts kā tas būs un sapņojot cik tas būs ļoti. Un bija.

Un diemžēl tas bija tikai sapnis. Jā, pirmo reizi mūžā es skūpstījos sapnī. Neaizmirstamā sapnī. Nu ar miegu un tā. Īstā pirmā bučotāja nāca daudz daudz vēlāk, septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadu vecumā, tehniski un bez jūtām. Es atceros kaut kādus fragmentus, tādus kā, ka uztraucos vai man būs arī ar seksu jānodarbojas, bet to meiteni kastē es atceros spilgti un nespēju aizmirst. Viņa nebija ne kāda gribēta klases meitene vai skuķis no pagalma, pat ne vācu erotiskās filmās noskatīta skaistule. Es nezinu kas viņa bija.

Un tagad satiekot kādu meiteni – iepazīstoties, iemīlot, pirmais skūpsts un varbūt arī sekss, parastās attiecības un pazaudēšana. Es ik pa brīdim atceros par to meiteni. Varbūt šī bija viņa vai tomēr nākamā? Var būt es par maz esmu centies atrast viņā to meiteni no sapņa? Nespējis saskatīt, neredzējis, pa īstam neļāvis sev sajust, vai tieši otrādi, viss noticis tieši tā kā tam ir bijis jānotiek un tagad es esmu gatavs viņai?

Viņa ik pa laikam parādās manos sapņos atkal. Man kāds psihoterapeits teica ka sapņi ir tavu sajūtu un ķermeņa brīdinājuma un palīdzēšanas signāli. Tu esi noguris darbā, galīgi nostresojies, bet tie ir tikai nieki un sapņos tev rāda ziedošas pļavas, skaistu mūziku un guļošus sunīšus. Vai arī negribi redzēt kā tavas attiecības iet postā un tieši sapņos tev parāda kāpēc. Lūk negribi to redzēt – dabūsi ar āmuru pa galvu, tā teikt lai attopies. Diemžēl nespēju saprast kāpēc sapņos dažreiz uz mani šauj ar milzīgām lodēm un es no tām izvairos daudz veiklāk kā Keanu Rīvs.

Bet kad viņa nāk es viņu neatpazīstu. Es nevaru teikt ka viņai nav sejas, bet atceroties sapni es nevaru pateikt ka es zinu no meiteni. Man bija sapnis. Kaut kāds bērna skolas pasākums un maza auguma mana bērna klasesbiedra māte aktīvi izrāda seksuālu uzmanību, pat tik aktīvi, ka ja tajā sapnī es būtu apzinājies ka tikai sapņoju un nebūtu bijis tik neapķērīgs kāds esmu, mums varētu būt kārtīgs sekss skolas tualetē, un nevis tikai bikla ielikšana un uzreiz ārā ņemšana. Es pat nevaru pateikt vai tā kastes meitene ir kaut kāda tamlīdzīgā sakarā ar mani. Man tikai jāgaida.

Reiz es redzēju viņas seju un jau sapnī nodomāju – cik nesmuka. Ne jau kāda vaina, līks deguns, vai pumpaina, bet es uz ielas uz tādas sejas sievieti neatskatītos. Bet es zinu, ka dzīvē satiekot, droši vien zeķes pāri celim, vai zināšana kas ir Fibonači skaitļi, pateikšana, ka viņai patika, ka satiekoties es noņēmu saules brilles, vai smēķēšana – kaut kādi sīkumi. Krāsaina vasaras kleitiņa, Nina Simone, maigi lakoti kāju nagi, krosiņu skriešana vakaros, saukšana mani par bambino vai mīļo puiku. Un ne jau mīl to kas skaists, bet skaists ir tas ko mīl.

Es māku tikt ar bērniem galā. Man ir neskaitāmas reizes uzticēti vienlaicīgi četri bērni un visi vēl dzīvi, pie labas veselības un vēl aizvien labprāt pavada laiku ar mani. Starp citu, es arī esmu vēl dzīvs un viss pārējais. Es māku tik galā ar pilnīgi svešiem, izlutinātiem un bez televizora ar tādiem kuriem labākais draugs ir televizors. Man ir gandrīz divdesmit māsīcu, brālēnu un es esmu vecākais no viņiem. Bet tas nav iemesls.

Vakarnakt sapnī viņa neatnāca viena. Var jau būt ka tāpēc ka pēdējās dienas pavadu ar bērniem, var jau būt ka skatījāmies bildes kur viņi ir maziņi, bet viņa atnāca ar bērnu. Pilnīgi tieši tādu pašu kā visi mani bērni tajā vecumā. Smaidīgu, izspūrušu un skaistu. Vienīgi te es biju bezspēcīgs. Ne tā kā parasti sapņos, kur mūkot no sliktajiem vai piedaloties skriešanas sacensībās, tu nevari kājas pacelt cik tās smagas. Es izmēģināju visus „iepatikties bērnam” paņēmienus, bet mazais no manis vairījās. Piespiedās savai mammai un savu smuko sprogaino seju smaidīgu rādīja tikai viņai.

Iespējams ka pirmo reizi, iespējams ka tāds, vēl neesošs bērns, nesaprot pasaulīgus trikus, vai tieši otrādi, kāds no esošiem, dusmīgs uz mani par to ka neesmu bijis tik vīrišķīgs, godīgs vai bagāts, lai noturētu viņa mammu. Bet ziniet kas man dod cerību? Es pazīstu savus bērnus, bet tam sapņa bērnam, lai arī daudz variantu nav, es pat dzimumu nezinu un tā pat kā par viņa mammu es nespēju neko vairāk pateikt kā to, ka viņi ir manējie. Un sapņi spēj piepildīties.

3 komentāri pie “Kastes meitene”

  • B.B.
    03/07/2009 21:14

    Helēna kastē… Tev jānoskatās tā filma.

  • IL-A
    13/07/2009 15:21

    skudriņas pārskrēja. tajā labajā nozīmē.

  • labadavana
    30/10/2016 12:36

    Interesants stāsts, gribētu edzēt ekranizāciju!

Atstāt komentāru

-