www.signis.lv

skrienu, lasu grāmatas, ēdu mājās un vēl simts un viena lieta

Gaļas cirvītis

18/03/2010 iekš stāsti

Daudzi labākas dzīves meklējumos dodas uz ārzemēm – strādāt celtniecībā, zemeņu lasīšanā, uz kruīza kuģiem vai, nedod Dievs, bordeļos. Man pirms desmit gadiem bija tieši otrādi. Es, gribēdams labāku dzīvi, no ārzemēm pārcēlos atpakaļ uz Latviju, nostrādājis Vācijas telekomam un Ungārijas dzelzceļam tur gandrīz divus gadus. Un šis ir stāsts no tā laika piedzīvojumiem ar jautājumu: kurš tad ir ātrāks? Mašīna vai lidmašīna.

Ķelnē es pirmo reizi biju rietumu tipa zoodārzā, kur starp zvēru mīļotājiem un pašiem zvēriem ir netrenētai aci neredzami šķēršļi. Ķelne ir arī pilsēta, kas rudenī uz vienu nedēļu pārvēršas par bērnu (un citu saldumu mīļotāju) paradīzi. Notiek karnevāls, kurā ne vien saģērbj maskas, dodas gājienus, bet arī apmeklētājus apmētā ar konfektēm. Bet, kā jau visi projekti, tā arī projekts Ķelnē beidzās un notika pārcelšanās atpakaļ uz mājām.

Pie manis pēdējos projekta mēnešos dzīvoja arī sieva ar mazo bērnu. Viņu mājupceļš no Ķelnes gāja pa lētāko un lēnāko ceļu caur Prāgu. Dodot bučas un sēdinot lidmašīnā lidostā, varēju mierīgi teikt – tad es jūs sagaidīšu mājās ar puķēm un orķestri. Mans brauciens atpakaļ notika ar pārsēšanos Frankfurtē pie Mainas.

Atvadas no ģimenes locekļiem mani aizkavēja, un pārējie darba biedri jau atradās iesēšanās zonā. Ķelnes lidostas Lufthansa lidmašīnu terminālis ir ļoti savāds. Tur tajā laikā bagāžas nodošana, biļešu uzrādīšana un drošības pārbaudes notika vienuviet. Tuvojoties pamanīju, ka viens no kolēģiem aizrautīgi diskutēja ar drošības kontroles darbiniekiem. Diskusiju temats – gaļas cirvītis. Pats par sevi saprotams bija lidostas personālu iebildums, ka ar gaļas cirvīti lidmašīnā netiek ielaists. Pat tajā laikā tas bija tabu. Tikpat saprotama bija arī kolēģa vēlme neizmest gaļas cirvīti, ar kuru tik cītīgi visu laiku tikušas gatavota vakariņa, bet uzdāvināt mammai. Nu kā suvenīru no ārzemēm.

Citās lidostās nebūtu nekādas problēmas. Nododamajā bagāžā kaut liec gaļas cirvīšu kolekciju. Šeit nākas rakstīt deklarāciju par gaļas cirvīša izvešanu. Jūtot ka tūlīt, tūlīt lidmašīna uz mājām aizlidos ne tikai bez gaļas cirvīti, bet arī bez mums, liekas, ka pāris doičmarkas vērts lietots virtuves aksesuārs nav tā vērts. Bet, diemžēl tajā laikā trauka smaržām, ūdens pudelēm un zobu pastām vēl nebija, un neviens neļāva nelietīgo cirvi atsliet pret sienu, lai varētu doties tālāk. Visa šī ļembesta rezultātā lidmašīna uz Frankfurti aizlidoja gan bez gaļas cirvīša, gan bez mums.

Pirmais uzdevums nokavēta reisa gadījumā ir mēģināt sarunāt lidošanu ar citu reisu. Saprotam, jūtam līdzi, bet nākamais reiss, ko varam piedāvāt ir – šovakar caur Kopenhāgenu par maksu, rītdien šajā pašā laikā bez maksas. Kolēģim jau šovakar jāspēlē ballīte laukos. Viņš pūš saksofonu un viņam neder neviens variants. Man, sasodīts, ir jāsagaida sieva un bērns Rīgas lidostā, un rīt no rīta jābūt Jūrmalā uz streetball pirmo posmu! Toties naudu gan negribu tērēt, lidojot caur Dānijas galvaspilsētu. Neko darīt, zvanām  projekta vadītājam, vietējam krieviņam, lai sarunā mums dzīvokli uz vēl vienu dienu un savāc mūs no šīs stulbās lidostas. Viņš dzīvo pilsētas otrā pusē un pēc divām stundām būs klāt.

Kā jau saprotat, ar gaļas cirvīti lidostā nekādas lielās izklaides nesanāk un tāpēc mūsu abu prāti ir nodarbināti tikai ar vienu. Kāda velna pēc? Abi esam datoriķi un uz ideju nenākas gaidīt ilgi. Ne jau kā pavadīt šo vēl vienu ekstra dienu pilsētā, bet kā tikt uz Rīgu. Vai precīzāk – no sākuma uz Frankfurti. Priekšnieks ar mašīnu jau brauca pie mums uz lidostu, kāpēc gan viņš nevarētu mūs aizvest uz Frankfurti. Mazāk par 200km. Štrunts.

Izrādās, tiešām štruts par divsimts kilometriem, bet brauciena laiks no otras pilsētas gala, plus brauciena laiks uz Frankfurti, ir mazāks par atlikušo laiku. Toties problēmas atrisinājums jau ieguvis mērķi. Taksometram uz Frankfurti mēs par maz nopelnījām, ar vilcienu arī galapunktā būtu par vēlu. Kā vēl cilvēki nokļūst no vienas vietas uz otru – īrē mašīnu un brauc paši.

Zibenīgi nokļuvām tika agri vienīgajā vaļā esošajā auto nomas punktā. Wir müssen Auto. Nekādas problēmas. Kredītkarti un autovadītāja apliecību. Es izvelku savu kredītkarti, kolēģis autovadītāja apliecību. Nicht, nicht, nicht. Kredītkartei un autovadītāja apliecībai jābūt ar vienu un to pašu vārdu. Stulbie vācieši. Man nav autovadītāja apliecība un es nemaz braukt nemāku. Kolēģis savukārt visu naudu zeķē bāza. Meitene bija nepielūdzama.

Izvilkušies ar saviem gaļas cirvjiem pilniem čemodāniem no nomas punkta mūsu skatieni sastapās vienlaicīgi. Mēs taču nupat nodevām firmas īrētu mašīnu citai auto nomai un atslēgas ar dokumentiem iemetām pastkastē durvju priekšā. Atslēgas atradās vēl aizvien turpat un mēs tām klāt netikām. Un durvis arī ciet. Bet par nelaimi pirmajam darbiniekam, kas tur parādījās, bet par laimi mums, izdevās viņam ieskaidrot, ko mēs gribām un kā mēs esam izdomājuši to nokārtot. Izrādījās, ka dokumenti par auto nomu vēl ir spēkā uz šo dienu un viņiem nebūs nekādu problēmu, ja mēs auto nodosim Frankfurtē, kā nekā – Jums ir iespēja iznomāto automašīnu atstāt jebkurā no Avis nomas birojiem.

Braukšana no dzīvokļa uz ofisu un atpakaļ nav gluži Ķelne-Frankfurte. Bet apņēmība nokļūt mājās šodien darīja savu. Nelieli rēķini galvā, kartes izpētīšana un pilotam tiek paziņots – nākamajā pagriezienā pa kreisi un ar patreizējo braukšanas ātrumu mēs atpaliekam par divdesmit minūtēm. Braukšana pa Vācijas autobāņiem ar gandrīz diviem simtiem stundā nav nekāda ekstra, kā nekā fīrers tos taisīja platus, gludus un drošus. Drīzi vien atpalikšana tika sadeldēta un drusku pat bijām priekšā laikam, toties Frankfurte sataisīja savus pārsteigumus. Labi, ka lidosta atradās šajā pusē, nu pa ceļam no Ķelnes un nevis otrā pusē, toties radio diktori no rītiem ar prieku teiktajā droši ziņo – Staushow. Un pēc tam tāds un tāds ceļš, tik kilometri sastrēgums, tāds un tāds ceļš, šitik kilometri.

Laikam ballīšu un basketbola dievs bija mūsu pusē, jo bija ne tikai sastrēgumi un ceļa remonti, bet pēc brīža uz lidostu veda speciāli atdalīts ceļš un, protams, tad, kad visi brauc uz darbu, viņi brauc uz pilsētu un nevis lidostu. Mašīna tika pamesta pirmajā iespējamā vietā, ar pustukšu bāku un nepareizi salocītu karti, atslēgas atdotas nosvīdušām sejām un koferis ar visu gaļas cirvīti nodots bagāžā bez mazākās aizķeršanās. Vienīgi lidostas darbiniece laipni palūdza pasteigties.

Par pustukšo bāku nekādas problēmas mums nebija un nevienu papildus santīmu neiztērējām, lai nokļūtu no Ķelnes uz Frankfurti. Droši vien projekta vadītājs saņēmis rēķinu par mašīnas nodošanu ar pustukšu bāku vien pasmaidīja, toties pēc vairākiem mēnešiem, jau strādājot Vīnē, pienāca vēstule ar prasību nomaksāt soda naudu par ātruma pārsniegšanu. Tā bija cita mašīna un cits darba kolēģis. Mēs atgriezāmies no ballītes pilsētā un, braucot nakts vidū pāri Reinai, tikām nofotografēti.

Cauri lidostai skrējām mēs mežonīgi ātri un paspējām uz pēdējo autobusu. Pārējie darba kolēģi, gaidot lidmašīnu uz Rīgu, jau bija galīgi sadzērušies un smaidot mums vaicāja – kurā krogā tad jūs abi sēdējāt, mums jau likās, ka esat pazuduši. Tas arī viss. Vienīgi nākamajā rītā Jūrmalā spēlējot streetball pirmo spēli zaudējām ar vienu punktu, tai laikā daudzsološai basketbola zvaigznei Andrim Kivičam un kolēģis noteikti nospēlēja to zaļumballi, jo viņa grupa vēl aizvien eksistē. Zvaigžņu lietus tā saucas.

2 komentāri pie “Gaļas cirvītis”

  • Jānis
    04/06/2011 17:53

    Interesants stāsts, paldies!
    Reizēm dēļ šādām, it kā nevertīgām lietām, sanāk interesantas konflikta situācijas lidostās.

  • Stasiks
    22/09/2016 08:33

    Jā, nevar nepiekrist, jo stāsts tiešām lasāms ! Lidostās gan uzmanīgi, jo tur joki mazi !

Atstāt komentāru

-