www.signis.lv

skrienu, lasu grāmatas, ēdu mājās un vēl simts un viena lieta

Tu nekad vairāk neskriesi

20/09/2008 iekš pieredze, vsk noskrien

Turpinot ar mūsu biedru pieredzi skriešanā un ap to saistītās lietās, dodam iespēju ielūkoties kādas meitenes stāstā. Stāstā par pamatīgiem treniņiem, Latvijas izlasi un nepatīkamu traumu. Par to kā ārsti jau pateikuši skrējējam lielāko murgu – nekad vairāk neskriesi, un to kā meitene saņēmusi spēkus un nospraudusi sev mērķi noskriet Rīgas maratonu. Pie tam šī meitene ir VSK Noskrien biedre.

„Tad nu tā, kā jau solīju varu vairāk, vai mazāk uzrakstīt par savām sportistes gaitām, par sevi un to pieredzi, kas man ir līdz šim. Sākšu jau ar to, ka mans vārds ir Sanita, esmu 21 gadu veca valmieriete, Rīgas Stradiņa universitātes studente, kas studē tādu lietu kā trenažieru zāles treneris – veselības sporta speciālists. Vairs jau atlicis pēdējais pusgads. Šobrīd strādāju trenažieru zālē par treneri, kā arī vadu Body Bike.

Kopš 11 gadu vecuma nodarbojos ar orientēšanās sportu. Sešus gadus esmu bijusi Latvijas izlasē. Pabiju tādos čempionātos kā – Eiropas jauniešu č-p., Pasaules skolēnu č-p., Pasaules Junioru č-p., un mazākas nozīmes sacensībās. Taču, lai to visu sasniegtu, bija jāiegulda ilgstošs, regulārs un smags darbs. Treniņi bija 5-6 reizes nedēļā. Treniņu sezona parasti sākās oktobra beigās, sacensību sezona sākās aprīļa sākumā, tad jūlija vidū 2 nedēļas atpūta un atkal sacensību un treniņu sezona līdz septembra beigām. 3 nedēļu pauze, un viss sākās no sākuma.

Kā jau dzīvē visādi notiek, sanāca tā, ka mana sportiskā karjera bija jāpārtrauc – apmēram uz 2,5 gadiem. Taču tāpat pa kādam treniņam tajā laikā tika noskriets.

Tieši pirms gada atsāku savus treniņus, tādā līmenī, lai pretendētu uz iekļūšanu atkal valsts izlasē. Trenējos cītīgi, trenere rakstīja treniņu plānus, kā agrāk – no tiem esmu ļoti daudz ko mācījusies. Viss baigi forši. 1. janvārī mums te tāds pasākums skrējējiem katru gadu tiek organizēts – skrējiens apkārt Valmierai – 19,3 km. Līdz tam brīdim ātruma treniņi nebija bijuši, tikai lēni un gari (ātruma treniņus vienmēr sāk trenēt tikai mēnesi, pusotru pirms sacensībām). Tad nu sevi mazliet pārbaudīju. Skrēju krietni ātrāk kā ierasts treniņā, galā mans laiks 1:43:16. Ļoti labi jutos skrienot. Biju arī apmierināta ar rezultātu, jo patiesībā sirds saaudzēšanas nolūkos lēno treniņu procesā nedrīkst pārpūlēt sirdi ar ātru treniņu.

Pēc tā pasākuma nolēmu, ka jāpiesakās Valmieras maratonam. Rīgas maratons nederēja, jo tas bija sacensību sezonas laikā.

Pienāca pirmās orientēšanās sacensības… Kā jau mežā – sanāca iekrist ar vienu kāju bedrē. Nu ne jau pirmo reizi. Viss kārtībā, skrēju tālāk. Pēc tam treniņos sāku just, ka sāp labai kājai apakšstilba muskulis (ikrs). Katrs treniņš tika skriet ar domām, kā pareizāk likt kāju, lai tā nesāpētu. Pieļāvu domu, ka kāda saite sastiepta, vai muskulis mazliet ieplēsts.

Kārta nākošiem mačiem – arī tajos tikai domas par kāju. Izskrienot distanci, sāka sāpēt mugura. Vakarā tiku pie vieglas muguras un kājas masāžas. Palika labāk. Nākošajā sacensību dienā jau domas bija tikai par muguras sāpēm. (Krustu daļa un ikra muskulis ir saistīti – viens otru spēj ietekmēt). Protams, rezultāts – nekāds. Vakarā viegls atjaunošanās skrējiens (40 min.). Nākošā dienā vairs nespēju pacelts savu 10kg smago meitiņu. Sapratu, jāatguļas, varbūt paliks vieglāk. Viss…. Ar to arī beidzās mana treniņu sezona, jo paliku 2 dienas uz gultas, ar TĀDĀM sāpēm, ka nespēju ne uz WC aiziet, ne guļot gultā uz sāniem pagriezties. Pēc 2 dienām kaut kā tiku līdz rentgenam – uzrādījās, ka kaut kāda problēma ir. Vajadzīga kompjūtertomogrāfija. Tad nu atklājās – krustu daļas 5 skriemelis mazliet škībs, jostas daļas 1 skr. mazliet šķībs un tam pa vidu disks ārā 5 mm.

Tikos ar vairākiem speciālistiem – katrs teica kaut ko citu. Viens teica, ka vairs nekad nevarēšu skriet, cits teica, ka jātaisa operācija, taču pēc 5 gadiem atkal būs jātaisa jauna. Cits ieteica iet pie manuālā terapeita. Kāds vēl teica, ka savam priekam skriet varēšu, bet nevienā sporta veidā uz Olimpiskajām spēlēm netikšu. Izgāju un vēl joprojām pildu fizioterapijas vingrinājumus. Drīzumā plānots iet pie manuālā terapeita. Ceru, ka šis ārsts man saliks visu vietās. Protams, pēc dažu ārstu slēdzieniem tika izlietas arī asaras.

Pagāja 4 mēneši, nesportojot, līdz sapratu, ka sports ir liela daļa manas dzīves. Mierā nosēdēt vairs nevarēju. Esmu jau 4 reizes pa 30 minūtēm lēnām paskrējusi. Tagad nospraudu sev mērķi – Rīgas maratons. Šoreiz laiks tā kā nebūtu noteicošais, bet gan to izdarīt. Jo, kamēr mugura nebija sabeigta, viens no maniem mazajiem mērķiem bija – varbūt ar laiku kļūt par maratonskrējēju.

Nu lūk, tad lēnām man ir tapis katra mēneša plāns, un oktobrim jau tas ir sastādīts pa dienām. Tā kā ļoti svarīgi ir nostabilizēt pulsu, lai sirds mazāk tiktu noslogota, tad visu oktobri man ir paredzētas pastaigas ar pulsu 120 – 130, iesākumā 5km līdz pat 15km.

Vēl kādus četrus gadus atpakaļ, ar treniņpartneri skrējām garo treniņu – Valmiera – Jāņmuiža ( kas zin to ceļu, sapratīs, ka nav no vieglajiem). Tika veikti 27km 2:20:35.

Šobrīd esmu traki apslimusi, nesanāk nekāds treniņš. Līdz ar to rodas vēl viena manas dzīves gudrība – vitamīni jālieto ne tikai sportojot, bet arī ikdienā, lai stiprinātu imunitāti.

Ko es gribēju ar šo daļu stāsta pateikt – ka skriešanā svarīgi ir ne tikai skriet, pakačāties zālītē (kas ir pat vēlams), bet veikt arī fizioterapijas vingrinājumus, kas stiprina mazos muskulīšus, kas satur mūsu mugurkaulu, vēdera presi utt. Jo pat nošķaudoties var izbīdīties disks ārā.

Veiksmi visiem treniņos.”

17 komentāri pie “Tu nekad vairāk neskriesi”

  • Krishjohn
    20/09/2008 18:04

    Prieks par tavu neatlaidību. Spēja vienmēr celties par vienu reizi vairāk nekā krist piemīt tikai garā un spēkā stiprajiem…

  • laumiic(:
    20/09/2008 19:34

    malciic :)

  • pikols
    21/09/2008 16:52

    Uz tādiem cilvēkiem turās pasaule. nekas nav vieglāk kā nolaist rokas.

  • Armands
    22/09/2008 09:35

    Virsraksts biedējošs. Raksts ir daudz pozitīvāks.

  • edGars
    22/09/2008 10:11

    Paldies par rakstu! Jā, arī man tā ir atziņa, kas nepamanīta dzīvo pa galvu, ka NOTEIKTI bez skriešanas jātrenē arī pārējie muskuļi tieši tā paša iemesla dēļ.
    Bet vispār…. jāmācās (man) vai ku vēl jāmācās…

  • mošķis
    23/09/2008 08:29

    Sanitux,
    Vienīgais ko teikšu par dakteriem – ja netrāpies uz tādu, kas pozitīvi domā, tad rezultāta nebūs. Neko neteikšu par metodēm, kas jādara, lai būtu vispārēji attīstīts un savu ceļu uz maratonu veiktu bez liekām sāpēm – viss ir svarīgi un pati Tu saproti vēl labāk par mani. Droši zinu, ka drīz mūsu klubiņā būs savs diplomēts speciālists, pie kā griezties un saņemt labu konsultāciju VFS jomā :) Varbūt ir vērts apgūt arī vieglatlētikas trenera arodu? :) Es te biki fantazēju :)

    Novēlējums autorei – domā pozitīvi un soli pa solim uz savu mērķi! Gaidīsim panākumus!:)

    P.s. manam brālim viens speciālists Saldū diskus salika pa vietām pēc traumas, ko guva strādājot mežā. Ja nepieciešams, varu dabūt telefoniņu.

  • Ilze
    23/09/2008 10:22

    Patīkami lasīt par neatlaidīgiem,pacietīgiem un vienkārši darbīgiem cilvēkiem,kas neunkst un nesēž žēlodamies!!! Tā turpināt!
    Ja Tev Sanitiņ nav grūti uzraksti uz manu epastu!
    Būšu priecīga,pati skrienu ne tik sen,bet daudz lasu,apmeklēju trenažieru zāli,būtu jauki aprunāties,kāds padoms noderētu!!!!
    Jauku visiem dienu!!!!!!!!!!!

  • Sanitux
    24/09/2008 09:06

    Hē, nu paldies Jums:) Pēc tādiem vārdiem jau vien asinis sāk riņķot straujāk, jo ir tāda vēlme un azarts skriet… :)
    Mošķis–> pamēģināšu Valmierā vienu sporta ārstu, tas arī citiem ir salicis mugurkaulu vietā.

    Par to vieglatlētiku – tkaut ko no tā varētu – labprāt specializētos vairāk uz garajiem gabaliem, bet iesākumā gribu savas programmas uz maratoniem izmēģināt uz sevi;)

    Ilze–>kāds ir Tavs e-pasts? Varbūt atsūti man – sanitta7@inbox.lv

  • Kaspars
    24/09/2008 18:17

    Sanitux – vai mugura neizturami sāp? :-/
    Lielais sports nav veselīgs, bet nu ko lai padara :(

  • Sanitux
    24/09/2008 19:43

    Apmmēram nedēļu pēc palikšanas uz gultas sāpēja ļoti. Pēc tam sāpēja tad, kad tika nedaudz paskriets. Tagad jau mēnesi pati esmu atsākusi trenēties trenažieru zālē un 3 mēnešus pildu fizioterapijas vingrinājumus – nesāp nekas. Tākā esmu mazliet apslimusi – tad jau gandrīz 2 nedēļas nav sanācis darīt neko – līdz ar to jūtu nelielas sāpes, jo muskuļi sāk atslābt.

    Traki ar mani iet, bet cīnos. :)

  • mošķis
    23/10/2008 15:25

    Sanitux, kāds noskaņojums? :) Vai atkal esi treniņus atsākusi? :)

  • Sanitux
    26/10/2008 22:55

    Vēl līdz oktobra pašām beigām garie pastaigas treniņi un tad jau sākšu skriet :)

  • mošķis
    03/11/2008 23:25

    Sanitux, tad mēs kopā esam sākuši skriet! :) Es tikai pēc pusmaratona esmu pamodies ātrumā :)

  • Sanitux
    04/11/2008 00:49

    Aiziet, mani treninji jau notiek:) Dikti patiik:) Cik maz cilveekam vajag, lai sajustos laimiigs :p :)

  • mošķis
    04/11/2008 09:08

    laikam, jau man pašlaik to pašlaik nesaprast :) Turies! :)

  • Sanitux
    04/11/2008 09:28

    Mošķi, novēlu tādu brīdi nekad nesagaidīt!!

  • Mošķis
    12/04/2009 19:16

    Sanitux, vai ar mums Rīgas maratonā skriesi? :)

Atstāt komentāru

-

Abonēšana

Rakstu abonēšana
Komentāru abonēšana

Pieraksties saņemt jaunus rakstus: