Vai tu esi kādreiz sev paprasījis ko tu patiešām gribi? Nevis ko grib tavs vīrs, sieva, ko vajag taviem bērniem, vai kādi plāni uz tevi ir vecākiem, ko grib priekšniecība un kaimiņi, pat ne to ko grib Godmanis, vai nu tagad ministru prezidenta kandidāts. Ko gribi tu pats? Ko tu sagaidi šajā dienā kāpjot laukā no gultas, vai ko tu domā skandinot šampanieša glāzes gada mijā?

Vai tu esi nopircis dārgāko vīnu, ko vien vari atļauties, aizkūpinājis cigāru, lai arī ienīsti smēķētājus, aizbraucis viens pats uz nedēļu pabūt pie jūras, lai arī tev ir trīs bērni un suns? Vai tu esi izslēdzis telefonu uz visu vakaru brīdī, kad naftas cena krīt, neskatījies Dombura šovu, jo tev bija tavs laiks? Vai tu esi bijis tikai sev, nedomājot par to savu ikdienu, nedomājot ko teiks citi, nedomājot par to cik tu varētu šajā laikā nopelnīt, alu izdzert, meitenes izmīlēt?

Pārāk daudz jautājumu? Bet tici man, uz visiem jautājumiem tev nebūs atbildes. Arī man nav. Un pats skumjākais, ka uz galveno jautājumu. Vienmēr būs kas svarīgāks nekā tu pats. Pat tiem smalkiem džekiem, kuri brauc kabrioletos, nosauļojušies ziemas vidū, ar perfektu blondīni pie sāniem un iespējams rītdien citu. Visi puiši gribēs būt viņu ādā, jo viņiem viss ir un galvenais viņi visu nosaka, un meitenes ģībs un apskaudīs kārtējo. Bet Ziemassvētkos šos dendijus saraudinās pamests suņuks, vai jaunību dienu mīļotās nobružāta fotogrāfija, kuru viņš neskaitāmas reizes metis laukā, bet vienmēr kaut kā atguvis.

Dzīvē nav daudz brīži kur tev patiešām ir jāizšķiras kā labāk būs tev. Nevis jāpaļaujas, bet jānosēžas laipas galā pašam ar sevi un jāizdomā. Tu brīnīsies un teiksi – kā lai es zinu, kas man būs labāk? Šodien varbūt tā ir nauda, rītdien skaista sieva, bet pēc piecdesmit gadiem pietiks pašam ar savu veselu sirdi vai plaušām. Protams, ka tu to nezināsi, tu mācēsi uzbūvēt atombumbu, tu spēsi noskriet simts metrus visātrāk savā valstī, vai arī būsi priekšnieks tūkstoš cilvēkiem, bet tu nezināsi kas esi tu, ko tu gribi un kas būtu labāk tieši tev. Tu nebūsi iepazinis pats sevi.

Tas būs sāpīgi, tas būs ilgi, bet es zinu, ka tas būs labāk ne tikai tev. Piedod sev savas jaunības kļūdas, piedod citiem viņu kļūdas pret tevi, aizmirsti savas iepriekšējās izvēles un sāc visu no jauna. Paskaties pats uz sevi un beidzot atzīsties sev – viss kas vajadzīgs ir mīlestība. Godīga un patiesa mīlestība pašam pret sevi, un tad tu spēsi mīlēt arī citus. Vai ko nu kuram vajag mīlēt.

Es vairākas lietas savā dzīvē būtu darījis savādāk, vairākiem cilvēkiem es labprāt nosūtītu kartiņu nevis ar apsveikumu svētkos, bet ar vienkārši – piedod. Un nedomā ka ko tādu ir jādomā trakajos sešpadsmit gados vai apskaidrība nāk ar sirmu bārdu. Jebkurā brīdī tu vari saprast, kas tad ir tas ko tev vajag un ko tu gribi, un es ticu ka tev izdosies. Un es ticu ka tas izdosies man.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.