Kaut kādu vēsturisku iemeslu dēļ es esmu blogeris. Man tāda statusa dēļ tika piedāvāts divdesmit skolotājām pastāstīt par to kāpēc blogot, kā radīt blogu un kas ir svarīgi. Kas ir svarīgi? Man nāk prātā tikai viens. Visu pārējo var kladē. Bet nu vienu dienu pirms uzstāšanās esmu tīrās šausmās. Man no skolotājām bail, blogā pēdējais ieraksts pirms diviem gadiem. Tāpēc man vajadzīgs tavs uzmundrinājums un viedokli par ierakstu kuru turpināt.

Ēst gatavošana. Mērces. Ar kečupu var apēst vecas kedas, savukārt ar labu mērci var parastu ēdienu padarīt lielisku. Lai arī mērce savā ziņā ir tikai dekorācija, nianšu izcelšana vai tradīcija, bet, ja darbā ir jebkāds saldais ar zemeņu mērci, tad tas ir mans saldais. Nezinu kādas muļķības pēc paziņoju, ka esmu mērču pasaules izpētē. Divi sekotāji vai katru otro mēnesi piemin ar ļaunu, savukārt kolēģis darbā nāca konsultēties par ideālo siera mērci. Un pēc pāris nedēļām ienāca pateikt, ka pirmo reizi mūžā sanāca. Es saprotu ideālas kūkas matemātiku, bet par mērcēm neko nezinu.

Filmas. Divu gadu seriāli. Bija dzīves nogriežņi, kad skatījos ap simts filmām gadā un varēju katru mēnesi ieteikt citiem ko skatīties. Caur filmām iepazinu ne tikai mūziku, bet arī stāstus. Pēdējo divu gadu laikā, neskaitot kino, esmu noskatījies dažas filmas. Fucking Netflix. Savukārt par cietuma dzīvi zinu visu, gan no vīrieša skata punkta, gan no sieviešu.

Grāmatas. A.J. Jacobs. The Year of Living Biblically. Bībelē ir likums – ja tu iekļūsti kautiņā un tava pretinieka sieva tev nogrābstas gar locekli, tad viņai jānocērt roka. Starp citu, tieši desmit baušļus ievērot esot pavisam vienkārši, jo gadu nodzīvot nevienu nenogalinot ir salīdzinoši viegli. Savukārt ar kautiņu un rokas ciršanu viņš esot ticis galā nenonākot tādās situācijās. Grāmatā ir apskatīti daudz šādi likumi un kā ar tiem tikt galā mūsdienu pasaulē, jo, piemēram, vīrietis ne tikai nevar pieskarties sievietei attiecīgā mēneša laikā, bet nedrīkst sēdēt uz sola, kur sieviete mēnešreižu laikā sēdējusi. Grāmata parāda, kā lielākoties mēs sabu dzīvi veidojam no negācijām – esam neapmierināti, ka kafiju izlējās uz datora klaviatūras. Bet tajās dienās, kad kafija tomēr ir uzvedusies pareizi mēs lecām no prieka gaisā? Un pārsvarā dienā notiek dažas nepatīkamas un nepareizas lietas un tūkstošiem pareizu.

Maratons. Ceturtais. Aizvien vairāk gūstu pārliecību, ka skriešanai, un it sevišķi garo distanču skriešanai, ir jāpieiet viegli. Nu varbūt izņēmums ir pirmais. Gluži kā ar bērnu. Pirmajam ļoti gatavojies, pēc grāmatām un labākajiem priekšrakstiem. Katras nianses būtību gribi saprast un esi ideālais tēvs vai kā maratonu gadījumā – skrējējs iesācējs. Pirmdzimto nēsā uz rokām, katra mazākā aizķeršanās izraisa pārdzīvojumu un vienmēr būs īpašs. Neviens sev kā dzīves lielo apņemšanos nesaka, ka grib noskriet trīs, piecus vai desmit maratonus. Bet es esmu ticis līdz savam ceturtajam.

Mūzika. Šī gada dziesma. Manu trīspadsmitā gada mūziku ietekmēja koncerts kuru es neredzēju, filma kura man nepatika un mans jaunākais bērns, kura dēļ manā gada mūzikas diska ir ļoti daudz MTV spēlētu hītu. Katrs rīts sākas ar mūziku un mašīnā vienmēr vajag pagriezt skaļāk. Starp citu, man nav nemazākās jausmas, kāpēc viņa ik pa laikam lapsu dziesmas vietā pieprasa Queens We Will Rock You un piedziedājumu nodungo labāk nekā Teletūbiju dziesmu.

Vispārīgi. Dzīves tumšā puse. Vēsais gaiss grīdu padarīja aukstu un tu gribēji kailās pēdas pavilkt sev apakšā, bet tomēr paliki klasiskajā sēdoša vīrieša pozā. Kājas plati, pašpārliecināti nevērīgs skatiens. Viņa sievišķīgi neveikli lika mūziku, pagriezusi pret tevi svārkos tērpto dibenu. Gaisma nodzēsta, sveces iedegtas, sarkanvīns glāzē. Šoreiz netraucēja viņai vajadzīgās Sigur Rós skaņas, jo viss sakarīgais tev koncentrējās vietā kura nedzird.

Patika? Padod tālāk un pieraksties saņemt līdzīgus ar RSS vai epastu.