Man ir tāds, varbūt pat patiess, stāsts. Kādas firmas īpašnieks, iespējamo jauno darbinieku, uzaicina pusdienās un visas darbā pieņemšanas sarunas veic ēdot. Gadījumā, ja kandidāts ir beidzis ēšanu pirmais, tad viņš dabū kāroto amatu, daudz neskatoties uz citiem faktoriem. Nu ar domu – ja tu ātri ēd, tātad tu ātri arī strādā. Es strādāju ļoti ātri un pēc visiem ēšanas likumiem man vajadzētu būt resnam. Par pārējiem ēšanas likumiem tālāk. Lasīt tālāk »
Pats veiksmīgākais žurnāls abonentu skaita pieauguma ziņā ir žurnāls tieši par ēšanu un gatavošanu. Ievas virtuve. Līdz tam par kulinārijas niansēm un receptēm varēja lasīt tikai vienā izdevumā – Garšīgs (pirms šī žurnāla, tā pati komanda veidoja „Labu apetīti”). „Garšīgs” ir smalkāks žurnāls, īstiem gardēžiem ar sarežģītām receptēm un stāstiem. Toties „Ievas virtuve” ir daudz praktiskāks un es ar savu pavlovu esmu iekļuvis šī žurnāla sadaļā – gatavo vīrietis. Lasīt tālāk »
Es esmu puisis no laukiem, bet mana bērnība pagāja piektajā stāvā. Neko daudz vairāk par obligātām skolas kartupeļu talkām, vienas vasaras cukurbiešu epopejas un ģimenes dārza ravēšanu es no lauku darbiem neesmu piedzīvojis. Vienīgi vienu vasaru tēvs nosūtīja pie jaunsaimnieka darbos. Bet es tāds tieviņš puišelis tiku norīkots bērnu pieskatīšanā – smērēju uz baltmaizes krējumu, apbēru ar cukuru un baroju sīkos. Un laikam vienīgo reizi mūžā ēdu jaunpiena saldo, kur pirmo govs pienu pēc teliņa piedzimšanas ar kanēli sacep. Cilvēkiem ar vājiem nerviem un kaķiem tālāk nelasīt. Lasīt tālāk »
“Jāņa Rozes apgādā” iznākusi Latvijā dzīvojošā meksikāņu pavāra un uzņēmēja Havjera Garsijas grāmata, kurā īsi un asprātīgi stāstiņi iz dzīves mijas ar pašradītu recepšu aprakstiem. Autors vienlīdz aizrautīgi un humorpilni apraksta bērnības atmiņas Meksikā, kulinārās kultūras iepazīšanu, piedzīvoto kultūršoku Latvijā un gardu ēdienu receptes. Lasīt tālāk »
Lai arī cilvēks ir visneprognozējamākais radījums zemes virsū, veselībai un veselam saprātam pa labu nāk mošanās noteiktā laikā un vēlams savā gultā, trīs reizes dienā sēsties pie attiecīgi brokastu, pusdienu un vakariņu galda, un braucot pēcpusdienā no Latgales uz Rīgu – vakarā tur arī nokļūt. Jāpārlasa upenes priekš creme de cassis un jāaizmieg iepriekšminētajā savā gultā. Bet dažreiz dzīve ir kā kino – no rīta pamostoties, tu nezini kur vakarā aizmigsi, un ar ko. Kā arī kādus citus kino cienīgus stāstus uzzināsi un seriālos redzētās epizodes piedalīsies. Lasīt tālāk »
„Кризис дополз и до меня. Сыр ем с плесенью, вино пью старое, в машине езжу без крыши.” Man mājās ir saldējumu taisāmā iekārta, ar tūkstošs funkcijām apveltīts virtuves kombains, vafeļu panna, tosters tāds un tosters šitāds. Rakletes panna un pastas mašīna. Sulu spiede, ūdens kanna un espresso vārāmais. Droši vien vēl daudz visādi gadžeti, par kuru eksistenci es esmu veiksmīgi aizmirsis. Bet kas tad ir tas, kas trūkst pilnai laimei? Lasīt tālāk »
“Tā ir visu sieviešu traģēdija, ka pēc zināma vecuma sasniegšanas viņas sāk izskatīties kā parodisti sievietes lomā.” Un tieši par šādām sievietēm ir šis stāsts. Viņas ir krāšņas, garām kājām, dejotājas un neskaitāmiem pielūdzējiem, bet vienīgo ko viņas mīl – savu tēvu, izcilu un traģisku angļu teātra zvaigzni, tā arī nedabū, lai arī viņš mūža nogalē, svinot savu simts gadus jubileju, atzīst ka dvīnes ir viņa meitas. Jā, un sekss starp simtgadīgu vīrieti un ap astoņdesmit gadus vecu sievieti ir iespējams un pat sagādā baudu. Grāmatā. Lasīt tālāk »
