Recepte bez stāsta, ir tas pats kā recepte bez paša ēdiena. Bet ēšana bez ģimenes un draugiem ir un paliek tikai ēdiena uzņemšana. Nedēļas nogalē tika ievēroti gandrīz visi pareizas ēšanas likumi. Tika maksāts daudz, ēsts maz un ēšana notika tik pat ilgi cik pagatavošana. Pie galda un lielā pulkā, kā arī pārkāpjot visus likumus – izdzertā Havjera Garsija ieteiktā tekila, citrona pudiņa pagatavošanas nianses, ļauj apzināt tikai bildēs (tāpēc par to citā ierakstā). Lasīt tālāk »
Man ir tāds, varbūt pat patiess, stāsts. Kādas firmas īpašnieks, iespējamo jauno darbinieku, uzaicina pusdienās un visas darbā pieņemšanas sarunas veic ēdot. Gadījumā, ja kandidāts ir beidzis ēšanu pirmais, tad viņš dabū kāroto amatu, daudz neskatoties uz citiem faktoriem. Nu ar domu – ja tu ātri ēd, tātad tu ātri arī strādā. Es strādāju ļoti ātri un pēc visiem ēšanas likumiem man vajadzētu būt resnam. Par pārējiem ēšanas likumiem tālāk. Lasīt tālāk »
Mums ar mazo bērnu ir tāda spēle. Es viņai prasu – kur tu brauksi? Viņa man atbild – uz Itāliju. Es prasu: ko tu tur darīsi? Viņa, apmierinātu seju smaidot, atbild: ēdīšu un dzeršu. Dažreiz gan viss kas sadzīviskāks nāk bonusā un viņa tur arī gulēšot, braukšot ar laivu, ģērbšot pidžamu… Bet vienmēr ēdīšot un dzeršot. Tieši tāpēc mēs arī braucam uz Gardas ezera apkaimi, lai izbaudītu sauli nedaudz ātrāk un – ēstu un dzertu. Lasīt tālāk »
Pats veiksmīgākais žurnāls abonentu skaita pieauguma ziņā ir žurnāls tieši par ēšanu un gatavošanu. Ievas virtuve. Līdz tam par kulinārijas niansēm un receptēm varēja lasīt tikai vienā izdevumā – Garšīgs (pirms šī žurnāla, tā pati komanda veidoja „Labu apetīti”). „Garšīgs” ir smalkāks žurnāls, īstiem gardēžiem ar sarežģītām receptēm un stāstiem. Toties „Ievas virtuve” ir daudz praktiskāks un es ar savu pavlovu esmu iekļuvis šī žurnāla sadaļā – gatavo vīrietis. Lasīt tālāk »
Kas tev būs Valentīndienas pusdienās? Īstenībā tas nav svarīgi, jo ne jau vienu reizi gadā uz to ir jāsaspringst, lai savai otrai pusei parādītu savas jūtas. Tas ir jādara katru dienu, vai nu vismaz ik pārdienu. Vīriešiem mīlestība iet caur vēderu, par ko gan es šaubos, jo ne visas sievietes ģībs no saldumiem. Bet pārsvarā jau dolce vita spēs iepriecināt jebkuru, it sevišķi, ja tas būs kaut kas paša gatavots. Tā nu iespējamie mīlestības dienas Les Desserts. Lasīt tālāk »
Es esmu puisis no laukiem, bet mana bērnība pagāja piektajā stāvā. Neko daudz vairāk par obligātām skolas kartupeļu talkām, vienas vasaras cukurbiešu epopejas un ģimenes dārza ravēšanu es no lauku darbiem neesmu piedzīvojis. Vienīgi vienu vasaru tēvs nosūtīja pie jaunsaimnieka darbos. Bet es tāds tieviņš puišelis tiku norīkots bērnu pieskatīšanā – smērēju uz baltmaizes krējumu, apbēru ar cukuru un baroju sīkos. Un laikam vienīgo reizi mūžā ēdu jaunpiena saldo, kur pirmo govs pienu pēc teliņa piedzimšanas ar kanēli sacep. Cilvēkiem ar vājiem nerviem un kaķiem tālāk nelasīt. Lasīt tālāk »
Vecmāmiņai mazai esot viņas tēvam tika piešķirta zeme meža vidū, un vēl tagad viņa atceras, kā tika rauti celmi un dedzināti lielos ugunskuros. Pašiem bija savas druvas un milti pietika gandrīz visu gadu. Putraimiem un mannā arī nevajadzēja uz Rimi skriet pakaļ. Un viņi cepa savu maizi un plātsmaizes. Biezu, biezu mīklas kārtu un drusku no tā ko lika virsū, jo cukuru arī nemaz tik viegli nebija dabūt. Lasīt tālāk »
“Jāņa Rozes apgādā” iznākusi Latvijā dzīvojošā meksikāņu pavāra un uzņēmēja Havjera Garsijas grāmata, kurā īsi un asprātīgi stāstiņi iz dzīves mijas ar pašradītu recepšu aprakstiem. Autors vienlīdz aizrautīgi un humorpilni apraksta bērnības atmiņas Meksikā, kulinārās kultūras iepazīšanu, piedzīvoto kultūršoku Latvijā un gardu ēdienu receptes. Lasīt tālāk »
Приготовьте мой костюм лебедя! Sievietes saldumus neēd, jo no tiem viņas paliek resnas, un ja man prasītu kuru profesiju pārstāves visvairāk saldumus neēd (jo ir nepieciešamība būt tievām), tad tās būtu modeles un balerīnas. Modeles, lai derētu visas tās smalkās mazās modes drēbītes. Balerīnas, lai viņas spētu lēkt un griezties, un virpuļot, un balerīni tās varētu noturēt visās gaisa piruetēs. Šis mans priekšstats ir maldīgs, jo ir kāds slaidais ēdiens. Gaisīgs kā balerīnas palēciens, vijīgs kā pagrieziens dejā, pufīgs kā kruzuļu kostīms. Un nežēlīgi salds. Pavlova. Lasīt tālāk »
Beidzot tas ir noticis. Es izlasīju vienu no pēdējā laikā pirktākajām grāmatām par ēšanu – Džuli un Džulija. Biju iedomājies, ka izlasīšu to vienā naktī, tik krutai tai taču jābūt, bet beigās man grāmata bija kā zobu sāpes. Vai nu tāpēc, ka diez ko interesanta jau nebija, vai arī aiz skaudības – kāpēc to neizdarīju es. Un, protams, kā jau visi, kas iedomājušies sevi esam par baigiem kulināriem – bœuf à la bourguignonne manā izpildījumā. Lasīt tālāk »
