“Skatītāji un fani” mani vismazāk ir traucējuši, jo savi “ekstrēmisti” vienmēr atrodās. Var mani apcelt cik grib un kas grib, mani tas maz interesē. Par sīkajiem vispār neliekos ne zinis un pat neatbildu. Tā kā neņem galvā. “Suņi rej – karavāna iet tālāk”. Jā, pa ceļam dažreiz trāpās suņi, man kaut kā ir paveicies. Liepājā nav bijis problēmu, jo to īpašnieki cenšas savus mīluļus pieturēt. Tam ir atvēlēts savs suņu parks un tiesības laist uz brīvām kājām tos ir tikai šādos dārzos.

Nav tik vienkārši tos līdzskrējējus dabūt. Jaunības dienās skrēju skrējēju klubā, tiešām bija pavisam cita lieta. Pašlaik man kaut kā nesanāk nevienu atrast. Ir te sporta skolas kaut kāda grupiņa, tikai biki par agru skrien un īsti kopā trases nesapas.

Gan jau tas maratons nāk. Pāforsēt ar nav nepieciešams. Vecums ir tāds, kad vēl ķermenis nav nobriedis un ja neesi gatavs skriet, tad labāk biki vairāk patrenēties (uzskriet kilometrāžu) nekā riskēt ar maratona skriešanu. Katrā gadījumā, ar tām slodzēm esi uzmanīgs. 1/2-maratons, tas ir kaut kas pavisam cits, jo maratonam otrā un tā pati smagākā puse sākās pēc pēc 30-32 km …. bet pusīti no maratona tas ir ta attālums, ko normāli uz problēmām vari skriet. Galvenais lai būtu prieks :)

Mp3 pleijeri pārbaudi jau tagad :)

Labrīt!
Būtībā, abi mēs skrienam vienu mērķu vadīti un galvenais, kā pats teici, ir uzturēt sevi tonusā, jo vecums tāds (man tas būtu 35+), kad jau jāpieliek pūles, lai būtu daudz maz formā un nekristu no dzīves ritma ārā :)

Es neteiktu, ka es pārāk labi jūtos pat +25C ēnā, vienkārši, tad es nedaudz cenšos sevi pietaupīt uz ātruma un distances garuma rēķina, viss pēc pašsajūtas. Protams ir attiecīgs ekipējums – neiztrūkstošā cepure galvā un saules brilles uz deguna :) jo saules dūrienu un visus pārējos “labumus” dabūt var vienā mirklī.

Tas treniņš, par kuru pirmajā postā rakstīju, bija pirmais pēc liela pārtraukuma, tāpēc jau man tik smagi gāja un tās emocijas bija un joprojām ir pašas labākās, jo skrienu es tieši priekš sevis, nevis lai kādam atskaitītos. Viens no mērķiem ir arī svara nodzīšana, kas šādā laikā padodas vislabāk un no “Niagāras ūdenskrituma” es it nemaz nebaidos :) Emocijas manā gadījumā izsaka visu! :)

Prieks, ka Tev viss kārtībā un vakara treniņi dod to spēku, kas nepieciešams pilnvērtīgai dzīvei. Droši vien, ka esi sasniedzis kaut kādu sev atbilstošu sportisko formu. Nezināšu neko par Tavu reālo veselības stāvokli, kas arī var ietekmēt treniņa laika izvēli, tāpēc vadīšos pēc savām izjūtām un apsvērumiem, kāpēc es daru tā un ne citādāk.

Panākt es gribu daudz: sakārtot pašsajūtu, nomest svaru, un pats galvenais – pašdisciplinēt sevi, lai nekādi laika vai citi mazsvarīgi apstākļi nenovirzītu no mērķa – maratona, kas nav pašmērķis visam tam iepriekš aprakstītajam. Tieši gribasspēks ir tas, kas visbiežāk pietrūkst sportistam/amatierim vai vienkārši aktīva dzīvesveida piekritējam. Viens no paņēmieniem, kā pašdisciplinēt sevi ir arī sava bloga rakstīšana, ar vispārēju apspriešanu :) Signis to jūt un es tāpat, tāpēc nekad neapvainošos, ja man kāds pajautās par manām gaitām ceļā uz nākamo maratonu :) Tāpat liels paldies visiem, kas mani atbalsta, manai ģimenei, radiem un draugiem un pat jums, kas ik pa brīdim ieskatās blog.broka.lv, atstājot savus komentārus – tas dod spēku!

Pieredze par skriešanu vēlos laikos (treniņa sākums pēc 21.00) man ir un ne tā labākā, tāpēc es skrienu tik vēlu īpašos gadījumos, kad nav citu iespēju. Par ietekmi uz treniņu kvalitāti jau rakstīju, piebildīšu tikai to, ka ķermenis pierod tik vēliem laikiem un pēc tam atiet normālā treniņu/sacensību režīmā ir visai grūti. Pirmie simptomi parādās tādos mačos, kas notiek pie temperatūras virs vidējās, kad ķermenis vienkārši “nesaprot” ko dara, jo nav adaptēts apstākļiem. Skrienot vēlu, ātrums tiešām bija labs un arvien uzlabojās, bet tikko izlīdu ārā normālā laikā, vienkārši jutu, ka kaut kas nav kārtībā – nevari ne paskriet normāli, ne elpot. Kad pirmo un pēdējoreiz izdarīju šādu kļūdu, izjūtas bija tādas, it kā būtu zaudējis saķeri ar zemi (autosporta valodā runājot). It kā kaut kāda siena pēkšņi būtu izaugusi.
Vēl viens mīnuss vēliem skrējieniem ir tas, ka izjūk dienas ritms, diezgan vēlu tiec atpūsties. Ja no rīta nav agri jāceļas, droši vien nekas traks nava.

Pašlaik esmu formā “nekādā” un pašu pusmaratonu Kuldīgā netaisos skriet, varbūt parakstīšos uz 5 km distanci, kas uz šo brīdi arī man, pieredzējušam maratonistam, ir visai smags pārbaudījums, lai gan laiks vēl būtu un tā nav tā distance no kuras es bīstos :) Uz pusmaratonu, laikam jau ieradīšos, kaut vai atbalstīt jūs, proti senči man dzīvo netālu un iemeslu atradīšu.

Lai veicās Kuldīgā! :)

Savus treniņus sāku ne vēlāk par 20.00.
Pēc savas pieredzes varu apliecināt, lai cik nebūtu labi vēsajos vakaros (pēc 21), aizrauties ar treniņiem tik vēlu nav ieteicams. Gaiss šajā laikā nav ne tuvu tam, kad skrieni sacensībās. Līdz ar ko, sacensībās paredzamas problēmas, jo vienkārši nespēsi adaptēties apstākļiem – pavisam cits skābekļa sastāvs gaisā un ķermenis nevilks normāli. Kuldīgas pusmaratons ir tieši tāds piemērs.

Tāpēc es cenšos skriet nedaudz vēlāk treniņos, bet ne tik ļoti. Karsts ir, bet nu te neko nepadarīsi. Arī sacensības notiek karstos apstākļos, pat septembrī +25C nav nekāds brīnums. Ja neskrieni šādos apstākļos, tad nav ko darīt sacensībās. Maratonists ar to arī atšķiras no parasta mirstīgā, ka trenējās jebkuros apstākļos un pat bieži speciāli tiek mainīti apstākļi, lai būtu gatavs, visu laiku dažādojot apstākļus.